Jaunumi / Composer in spotlight

Uģis Prauliņš

28. janvāris, 2020

Ar komponistu Uģi Prauliņu sarunājas muzikologs Dāvis Eņģelis. Latvijas Komponistu savienība. 2019. gada 26. novembris. 

PAR ROKOPERU “PILSĒTA”

Uģis Prauliņš: Tas bija tāds laiks – 90-to gadu sākums, kad solījās jauna dzīve un neviens tā īsti neiznāja, kāda tā jaunā dzīve būs. Bija visdažādākie rožainie sapņi, aktīvi mēģinājumi. Un šis ir viens no tādiem! Es neatceros, kā viņš uzvēlās kā sniega bumba, bet tur noteikti klāt bija televīzijas režisore Laimdota Kalniņa un Guntars Godiņš, kurš bija atmodas laika dzejnieks un viens no kultūras darbiniekiem, kurš nebaidījās darīt. Viņus abus ar brāli dēvēja par ‘Sēlijas bītliem’, ja nemaldos, viņi abi – mūziķis un dzejnieks – bija tīrradņi savā vidē. Lūk, un es atsaucos šai avantūrai. Tur bija arī Niks Matvejevs, Aigars Grauba, Zigfrīds Muktupāvels, Ieva Akurātere – vairāk vai mazāk cilvēki, kuri tajā laikā bija vēstoši! Vai tie būtu “Sīpoli”, vai tas būtu “Pērkons”, “Jumprava”, “Vecās mājas”... Man reizēm šermuļi iet pār kauliem, kādā vidē “Pilsēta” tika ierakstīta! Kādreiz bija tāda “Forte Studio”, kur rakstīja uz mazajām kasetēm četros ceļos. Tās ir tādas detaļas, kam mēs visi lauzāmies cauri katrs savā veidā, un šis bija viens no maniem mēģinājumiem un kanāliem. Tur beigās arī ar Valdi Liepiņu Dailes teātrī un Lenu Deivisu, kurš tobrīd dzīvoja Latvijā, mēs tādu eksperimentālu versiju izveidojām. Bet, atklāti sakot, kopš 1994. gada es neko vairs neesmu dzirdējis. Paldies par izgaismojumu!

Dāvis Eņģelis: Sarunas ievadā mēs jau piesaucām “Vecās mājas” - tā ir progroka grupa, kuru dibināji Tu pats un bijis zināmā mērā “frontmenis” ar balsi un taustiņiem?

U.P.: Jā.

D.E.: Un tad ir, piemēram, tādas dziesmas ar Ojāra Vācieša dzeju - “Aklais vīrs” un “Rīgas priekšpilsēta”, kuras Tu dziedi angliski. Tu pats tās esi atdzejojis?

U.P: Nē, tā bija Ruth Speirs jeb latviski Ruta Spīrsa. Viņa, starp citu, bija ievērojama persona. Viņa bija no Anglijas literātiem, kas dzīvoja Kairā, acīmredzot pirms kara, arī viņas vīrs bija ļoti pazīstams angļu literāts. Es domāju, ka viņa ir ļoti labi atdzejojusi. Vēl nupat man bija tas gods – man bija pasūtījums no “Pro Coro Canada”, ar ko es diezgan bieži sadarbojos un, kur es skaitos ‘composer in residence’ pašlaik. Un es domāju – kur ir tāds vēstījums par bērniem, par mieru un tad no visas pasaules literatūras es atradu “The way children sleep”. Visi droši vien, kas ir mācījušies mūziku kādreiz, atceras, man liekas, Ādolfa Skultes 1969. gadā vai nedaudz vēlāk uzrakstīto “Kā bērni guļ” ar Māra Čaklā dzeju. Dzejolis ir ļoti laikmetīgs un šoreiz man bija tā iespēja ekspandēt viņu līdz gandrīz 15 minūtēm un viņš tagad skan pasaules mērogā. Šī te valodu lieta mums būs aktuāla! Mēs darīsim savu “mājas darbu” – nodarbosimies ar valodu, kurā mēs esam piedzimuši, bet mēs ne tik vien runāsim piecās valodās, kā tas būtu normāli izglītotam cilvēkam, šodien mēs varam runāt vismaz kādās trijās valodās profesionāli. Kāpēc? Lai mēs būtu klātesoši visos procesos! Nevis tikai, lai mēs varētu braukt salīdzinoši nelielā teritorijā sludināt savas idejas vai pārstāvēt savu valsti. Valsts ir jāpārstāv visur, ja mēs gribam savu kopienu padarīt interesantu arī citiem.

Tā kā Rutai Spīrsai ir vismaz trīs gabali, ko es tajā laikā izmantoju. Nebija jau resursu, ko paņemt! Mums nebija arī toreiz nekādas sajēgas par autortiesībām! Starp citu, vēl joprojām ir diezgan neliela sajēga!

D.E.: Bet tā bija Tava ideja par tiem Vācieša dzejoļiem – iedot tos un atdzejot?

U.P.: Nē, viņi jau bija atdzejoti! Es aizgāju uz Rakstnieku savienību un man iedeva tādas fotokopijas vai, pareizāk sakot, es pats tur uz vietas nokopēju. Ļoti daudz, ko pārrakstījām ar roku tajā laikā. Tā kā folkloras laikos – Melngaiļa grāmatas pārrakstīja ar roku. Man vēl ir šie manuskripti, kas ir no Melngaiļa pārrakstīti. Tāpat bija ar visādiem tekstiem un tu jau nezināji, vai tu drīksti, tikai vēlākos gados uzzināji! Komponisti sastapās ar to, ka uzraksta viskolosālāko dzeju, bet pēkšņi festivāls nevar viņu paņemt: “piedod, bet mēs nevaram samaksāt dzejniekam!” Tā gadās! Bet es, protams, jautāju Māra Čaklā mantiniekiem un šinī gadījumā tas tika nokārtots. Bet tajā laikā nē! Vai Ojārs Vācietis no tā ko dabūja... Nē, tas bija jau pēc 1983. gada.

PAR 1. SIMFONIJU

D.E.: Ir divi skaņdarbi vai to fragmenti, kurus mums šovakar ir ieplānots noklausīties. Pirmā daļa no Roka simfonijas, kas vēl nekur nav publiski skanējusi. Pagaidām ir plānots ar "Sinfoniettu Rīgu", es saprotu?

U.P.: Martā, Normunds teica. Varbūt Hanzas peronā.

D.E.: Tas būs tāds jauks tīzeris. Un pēc tam būs “Interlūdijas” koncertā, kur skan arī Okegēma mūzika. Pēc sajūtas man liekas, ka ir jāsāk ar Simfoniju, bet, pirms mēs ejam pie šīs simfonijas, es varbūt dažreiz atsaukšos uz Andra Dzenīša sarunu ar Uģi Prauliņu, kas notika pirms kādiem 12 gadiem “Mūzikas Saulē”. Tur Dzenītis teica, ka Tu esi viens no tiem komponistiem, kuriem ir savs individuāls rokraksts un, ka daudzi ar to nemaz nevar, teiksim tā, lepoties. Dažas rindkopas zemāk Tu saki, ka šobrīd esi vidusceļā izpratnei par to, kā Tu vēlies rakstīt. Es gribēju pajautāt, kur Tu esi šobrīd, domājot par šīm tēmām?

U.P.: Daudz nekur tālāk es neesmu ticis, es tā gribētu teikt, kā vidusceļā! Tā gribētos ticēt, jo, kāpēc es gribēju šajā simfonijā dalīties ar jums? Nekas skaists jau nebūs šodien, būs tikai aptuveni tas, ko mēs darām! Ziniet, feisbukā ir tādas četras bildītes, tāds attēlojums – tas, ko es domāju, ko es daru; ko mana mamma domā, ko es daru; ko mani draugi domā, ko es daru un ko es īstenībā daru. Šinī gadījumā tas tā ir un man visvairāk interesētu atklāt to ķīmiju, kāda ir bijusi. Nezinu, vai tas ir bijis pašmērķis vai sastapšanās ar dievišķo, kad, teiksim, bērnam nav jāpierāda ‘tas ir labi, tas – slikti’, Tu viņu nevari aptīt ap pirkstu, viņam vai nu ir kolosāli vai nav. Manam tēvam bija laba, plaša kolekcija, kāda bija pieejama tajā laikā – PSRS laikā izdotie, lielā mērā pirātiskie ieraksti. Tā ir likteņa ironija, mēs no tā ļoti daudz mācījāmies un arī vēlāk, tīneidžeru laikā, nāca šis spēriens – iepazīšanās ar rokmūziku. Un, kad Tu pats to vari izdarīt un vēl aizdedzināt citos cilvēkos, tam varbūt nav izdomāts nekāds vārds – kas tas ir par procesu -  bet man tas ir ļoti svarīgs, man tas asociējas ar mīlestību, iemīlēšanās sajūtu. Varētu jautāt – kāda vajadzība mūzikā ir mīlestības sajūtai?! Mūzikai taču jābūt perfektai, meistarīgai, prominentai! Parasti cilvēki tā domā, es pats tā esmu domājis, nav tikai citi tie ‘sliktie’! Man ir palīdzējuši šie te maldi! Vajadzētu pajautāt, vai to gabalu, ko es tagad rakstu, es vispār gribētu rakstīt?! Vai es rakstu vienkārši tāpēc, lai uzturētu formu vai tāpēc, ka tas vienkārši ir mans darbs? Kas ir tas, kas es esmu, kurā brīdī tā ir iznākšana no skapja ārā? Es vēl vakar uzraku kaut kādas kasetes no 90-to gadu sākuma, kur es esmu visādas skices sarakstījis un domāju – kāpēc es to neturpināju? Bet – ar to tu nevarētu nopelnīt naudu, neviena meitene nestaigātu tev pakaļ, rindā tevi neviens nepalaistu, neviens policists tevi nelapaistu, nu, aptuveni tādas domas. Tas bija diezgan necili, tas nebūtu komerciāli nekur pavelkams, es nevarētu dabūt nekādus partnerus ar tādu mūziku.

D.E.: Bet to, kas skan tajās kasetēs, mēs kaut kur dzirdam Prauliņa mūzikā?

U.P.: Kaut kas tur ir! Jā, vēlāk es esmu iekausējis tos, izmantojis kā tīrradņu banku. Kad man pēkšņi vajag – o, šeit es varētu ielikt to! Tie, kas ir kādreiz gleznojuši, it sevišķi akvareļus ar PSRS laika krāsām, tie zina, ka tas viss ir jāizdara ātri. Tu nedrīksti atkal un atkal jaukt krāsas. Pirmkārt, viņas paliek brūnas.

Klausītājs:  Uģi, Ļeņingradas krāsas bija ļoti kvalitatīvas!

U.P: Bet ļoti ātri bija jāglezno! Papīrs sāka velties...

Klausītājs: Pagaidi, ja tu māki, tad jau nevajag steigties!

U.P.: Bet par to ir runa! Varbūt, ja meistarību neesi mācījies skolā pietiekoši, es to saku uz sevi, vai negāji uz stundām, tad tā ir tava problēma, ka tu nevari tajā pirmajā klājienā uzreiz to izdarīt pārliecinoši! Šopēns, piemēram, un, es domāju, visi aptuveni šāda lieluma gari, tā darīja! Piecēlās no rīta, uzrakstīja vienu ģeniālu gabalu, tad vakarā otru, pusdienā iesāka trešo ģeniālo gabalu un viņiem daudz nekas nebija jālabo! Kaut ko jau varbūt laboja, tikai tie nebija tādi mokošie labojumi! Tam arī visam ir bijis jāiet cauri, tāpēc es saku, es vēl esmu vidusceļā, es diezgan daudz strādāju pie saviem gabaliem, izklausās jau kā grēksūdze, bet tā tas ir! Kāpēc es atnācu – es lielā mērā gribēju būt atklāts! Ja tas kļūst garlaicīgi, mani var pārtraukt... Bet, atbildot uz to jautājumu, vēl ir, ko darīt!

D.E.: Vai Tu esi noķēris vismaz vienu brīdi, kad Tu saprati, ka Tev mūzikā ir izdevies atrast to neizskaidrojamo, netveramo mirkli, kad Tevi pārņem neizskaidrojams prieks, to izdzirdot?

U.P.: Ir, tāda identificēšanās ir! Pārsvarā tas ir tā bijis ar “Pagānu gadagrāmatas” pirmo, oriģinālo albumu 1998. gadā, arī ar “Odi et amo” 1999. gadā. Protams, to visu vēl varētu uzlabot. Reizēm “Missa Rigensis”, pārējie gabali nav tik spilgti. Šis tas arī jaunajā “Stabat Mater” ir bijis vai, teiksim, “The Nightingale”.. Katru dienu jau cilvēks drusciņ savādāk uz to paskatās. Reizēm Tu mūzikā kaifo par kaut ko vienu desmit gadus, pēc kāda brīža tu uz desmit gadiem viņu noliec malā. Tad paiet atkal desmit gadi, un tad atkal tu nejauši sastopi savu ‘veco mīlestību’, tu redzi tur visas kļūdas... Es tikai gribu teikt, ka visa cīņa pie galda, pie jaunākām mantiņām un vecākām mantiņām joprojām turpinās.

D.E.: Bet kā pirmīt teici, tā mūzika nestāv tik tuvu Tev?

U.P.: Varbūt jā! Es tā lēšu, varbūt es esmu kaut kas vēl vienkāršāks par to! Visu laiku man nākas konstruēt, pielietot profesionālus paņēmienus, pieņemsim, polifoniju. Nevis tāpēc, ka es viņus uzreiz dzirdētu galvā mūzikā, ka man tas tā ļoti patiktu. Īstenībā tā polifoniski, un tā nav sensācija, kam es gribētu līdzināties, tas būtu “Gentle Giant” Kerry Minnear. Lūk, tāda polifonija mani pārliecina! Protams, ja mēs nerunājam par Bahu, tādiem meistariem, bet mūsdienu mūziķiem. Bet polifonija strādā! Tu paņem vienu ‘graudu’, viņu attīsti un paskaties – minūte jau ir uzrakstīta! Man ir tādas aizdomas, ka mums bieži jāpajautā – nu labi, es teikšu par sevi – vai es vispār esmu komponists? Tāds jautājums ir, vai man vispār jāsaucas par komponistu? Es varbūt esmu mūziķis, tas gan ir droši! Bet, zinot jau vairākus gadu desmitus, ko nozīmē būt komponistam, kā viņš orientējās filmu lietās, viņam viss ir skaidrs par to, kādā veidā top filma...

D.E: Tu runā par komponistu 21. gadsimtā?

U.P. Divdesmitajā jau! Cik daudz viņam ir jāprot – īstam, profesionālam komponistam! Viņam jāsaprot, kā rakstīt pūtēju orķestrim, tikpat labi kā simfoniskajam orķestrim, tas nav viens un tas pats, absolūti! Nu, kaut kas pārklājas, bet principā! Tas, dēļ kā vispār raksta pūtēju orķestrim, ir pilnīgi savādāk. Kā raksta korim Latvijā, kā raksta gospel korim, kā raksta korim džezā utt.utjp. Ir tik daudz lietas, kas ir jāzina šodien! Var specializēties, bet principā. Pieņemsim, Ennio Morikonem – vēl septiņdesmit gadu vecumā viņam ir desmit filmas gadā! Un tur mūzika bieži ir ļoti lielā daudzumā! Labi, mēs varam teikt – oi, viņa tur atkārtojas, bet tās ir mūsu problēmas! Mēs to nedarām, mēs novērtējam! Es pats esmu mēģinājis, man vēl līdz šim nav izdevies ticami nevienu klišeju radīt tā, lai aizrautu. Profesionāla komponista darbs nozīmē strādāt ar milzīgu darbu sarakstu, nevis, teiksim, vienu simfoniju desmit gados, tas nav temps! Lai šādu tempu uzturētu, es nevarētu uzrakstīt desmit filmas gadā. Es zinu, ko nozīmē rakstīt vienu filmu vai divas gadā. Par to ir jāpiedzimst! Tev ir jābūt tā kā prostitūtai, tā jājūtās! Es runāju tieši par prostitūtām uz ielas! Tā ir mana teorija, tāpēc es šito runāju! Un es reizēm tāpēc šaubos, cik tālu  lielā mērā es spēju iet. Tāpēc es saku, ka man ļoti daudz, kas nav skaidrs.

D.E.: Bet vai Tu vari iztēloties, ka esi nonācis vienā brīdī kaut kādā stāvoklī, kad Tev ir daudz, kas skaidrāks?

U.P.: Pēc gada droši vien man būs drusciņ skaidrāks.

D.E.: Tu teici, ka joprojām esi pusceļā.

U.P.: Mēs nezinām to! Pašlaik es spriežu šādi. Man ir tāda sajūta, ka es esmu pusceļā un tas ir mūžīgais pusceļš. Varbūt cilvēks to nekad neuzzin, varbūt es esmu šad un tad pārdomājis, ka varbūt man nav jāķer šī aste visu laiku! Ka man būtu jādara tikai tad, kad es gribu. Bet principā es esmu nolēmis diezgan droši saukties par mūziķi, lai es neesmu komponists un neviens no manis neko nepieprasa. Tāda man arī ir doma. Bet pajautā, lūdzu, kaut ko citu! Paskaties, mēs uzvandījām nelielu jandāliņu, mēs uztaisījām nelielas emocijas, tas ir labāk, nekā pamācoša lekcija!

D.E.: Mēs varētu paklausīties simfoniju, bet, lūdzu, pirms tam mazliet pakomentē!

U.P.: Nu, viss tas pats! Meklēju spraugas mūros, tas pats ar to akvareļu papīru! Kaut ko uzrakstu, viss forši, pēc tam sāku pie tā piestrādāt un pamazām samuļļāju daudz, ko. Un tad atkal ņemu, atrotu rokas un sāku visu no jauna, lai viss būtu dabīgi! Bet mēs runājām iepriekš arī par tiem skaņas moduļiem – man ļoti interesē, kā tās skaņas sadzīvos kopā. Kamerorķestrim “Sinfonietta Rīga” klāt ir arī fusion trio. Nevis rock trio, bet fusion trio, jo tur ir vēl daudz vairāk uzdevumu, nekā rokmūzikā. Elektriskā ģitāra, elektriskais bass un bungu komplekts. Tātad, ritms tur ir ļoti svarīga lieta. Ja jūs apskatītos tur pašā sākumā, tur ir ļoti daudzas pateicības visiem, no kuriem es esmu iespaidojies un ļoti bieži pat esmu fotografējis. Šeit ir atkal tā interesantā robeža – vai to sauc par plaģiātismu vai pārlieku ietekmēšanos, vai kopēšanu, vai mācīšanos no lieliem meistariem, to es pats nevaru pateikt, to var tikai citi pateikt. Bet es mēģināšu palaist no Sibelius programmas svešā vidē, es nezinu, vai tas skanēs ideāli. Simfonija ir četrās daļās, ‘dzīvajā’ sasniedz 40 minūtes, tādu konceptu es gribēju. Pirmā daļa ir, es centos, sonātes allegro formā, pat ar saistījuma partiju, kā mums skolā mācīja.

D.E.: Mēs klausīsimies pirmo daļu. Starp citu, ir vēl vienas notis, ja kāds vēlas sekot līdzi, var droši paņemt, pieteikties uz savu eksemplāru.

U.P.: Viss sākas no tādiem mutuļiem un tur ir varbūt pārāk daudz polifonijas. Ja es būtu muzikologs, tad es pateiktu, ka blakus partija ir veidota aptuveni kā “Gentle Giant”– groteska, tad ir nezināmas ietekmes saistījuma partija. Un, protams, vidū ir lielā mērā domāts “Led Zeppelin” “Whole Lotta Love”. Tie nav citāti, jūs varbūt pat neuzpazīsiet. Jo ļoti bieži cilvēki iebilst par to, ka es saku, ka esmu nokopējis. Viņi saka: nē, nē, tur nav nekādas sakarības! Un atkal – uztaisiet episku filmas partitūru vienreiz! Nemaz nav tik viegli uztaisīt simfoniski episku partitūru, Latvijā vēl mēs augam.   

Paldies par izturību! Paldies Sibēliusam, viņa vārdā nosauktajai programmai. Bet vispār te daba arī ir ļoti daudz pieminēta. Šeit varbūt būtu gribējis gleznot ar ‘tīrākām krāsām’. Varbūt, ka arī mēģinājumu brīžos, domāju, kaut kas patīrīsies. Kāpēc es gribēju tādu negatavu darbu jums rādīt, man patika – varbūt tās bija pašas pirmās atmiņas no Komponistu savienības – mums bija atnācis tāds jauns skolotājs, aptuveni 5. klasē, Jānis Torgāns. Viņš mūs veda uz Komponistu savienību ik pa laikam, kas bija Benjamiņu namā. Tur bija kaut kāda apspriešana, kolēģi sanāk, tur bija arī Marģeris Zariņš, tad pēkšņi Vīgners no kaut kurienes parādās, viņi par mūziku runāja, bija arī citi jautājumi. Man arī šajā gadījumā likās, ka Komponistu savienība varētu būt tā, kur pieauguši cilvēki, kuri skaitās, ka ir beiguši mācīties jau kādu brīdi, varētu apspriest savus skaņdarbus. Tāpēc es nebaidījos šodien būt atbrīvots, satraukts, bet atbrīvots.
Simfoniskos darbus ir ļoti skaidri jāraksta, lai tie ļoti labi izklausītos!

D.E.: Tu varētu paturpināt to tēmu, ko Tu mazliet aizskāri vēl pirms sākām šo sarunu – par balansu starp dažādām...

U.P.: ...instrumentu grupām, starp dažādi veidotām skaņām. Ir skaņas, kas veidojas akustiski un, kas tiek veidotas elektroniski. Vispār ir tā – ja jūs esiet ar skaņu režiju sastapušies, tad viņas savienojot ļoti bieži veidojas arī savstarpēji karojoša iedarbība. Frekvences jau strādā pašas par sevi. Jūs kādreiz esat dzirdējuši, kā pretfāze izklausās? Tas ir pilnīgs klusums! Es biju šokā, kad pirmoreiz to dzirdēju Latvijas Radio. Vēsturiski varbūt nav izveidojušies skaņu modeļi, kā visoptimālāk elektroniskos līdzekļus lietot tā sauktajā koncertmūzikā. Ar akustiskajiem instrumentiem otrādāk – lai nenodarītu viens otram pāri, bieži ir simfoniskais elements +1, bet šeit ir trīs, kas piedevām ir diezgan skaļi instrumenti, viņi iejaucas. Un, lai nezustu vijolēm ‘apakšas’, lai nedevalvētu nevienu instrumentu, es centos rakstīt tā, lai visi instrumenti ir dzirdami. Lai nav tā, ka apakšā spēlē ritmu un augšā ir kaut kas sarežģīts. Redzēs, kā tas būs izdevies! Pašlaik mana vēlme būtu, ka būtu vairāk skaidrības, teiksim tā.

D.E.: Tā nav pirmā reize, kad Tu esi licis roka vai fusion ansambli ar lielāku sastāvu. Varbūt tas nav bijis kamerorķestris, vai ir bijis?

U.P.: Manuprāt, nē, šādā veidā nē. Šeit ir runa par simfoniju, tā nav patērējošā mūzika. Tā ir koncertmūzika, ko cilvēki klausās diezgan blīvi. Principā cilvēks koncertā sagaida, lai tajā vienā minūtē notiek kaut kas ļoti daudz. Lai neviena minūte nav bezjēga, teiksim tā. Šinī gadījumā es centos, lai tas nav tikai tāds laika aizpildījums vai vienkārši smuka melodija, kas ir noformēta ar, teiksim, tādiem līdzekļiem. Redzēsim, kā tas izklausīsies, jo vēl jau tur ir pārāk daudz citu instrumentu, bet viņi zaudē ‘attaku’, vienkārši viņi nav tā iekārtoti. Agrīnā baroka laika speciālistiem ir pilnīgi savādāk, nekā romantisma mūzikā. Ir liela atšķirība, vai Tu spēlē roku vai fusion, vai klasiskāku džezu, piemēram. Tu nevari paņemt vienu universālu personu, cilvēki specializējas! Kā tas viss te ies kopā – šīs dažādības, tas ir liels izaicinājums. Šis varbūt zināmā mērā ir tāds izmēģinājuma trusītis – I daļa.

D.E.: Varbūt ir kādi jautājumi par simfoniju, I daļu?

Klausītājs: Vai simfonijai ir kāda programma, stāsts?

U.P.: Gribēju apmierināt savu ego – uzrakstīt simfoniju. Īstenībā es jau sen esmu domājis par to. Es teikšu vēl vienu interesantu lietu kolēģu vidē: pēc Alana Havena es simfonijās neredzu neko jaunu vispār. Teiksim tā – es neredzu. Es simfoniju būtu gribējis un to varbūt vajadzēja realizēt 70-os gados, bet tad man nebūtu bijis spēka.

Bet - ko es gribēju? Ego – tas ir numur viens. Divi – man kaut kā likās, ka man rokās ir diezgan daudz ieroču, ka es to varētu zināt un, ka es to varētu izdarīt. Kas ir vispatīkamākais apzināties – bija momenti, kurus es gribēju vienkārši ielikt mūzikā, kas kaut kādā formā man ir dzīvojuši galvā. Tad viņi te vairāk vai mazāk nesamocītā veidā ir parādījušies.

D.E.: Es uzreiz iedomājos – ja tas būtu 70-os vai 80-os, tad varbūt Tavs ego būtu tādā veidā izpaudies, ka Tu šajā simfonijā pats spēlētu taustiņus un droši vien dziedātu!

U.P.: Simfonijā varbūt es nejauktu iekšā dziedāšanu. Bet jā, bija Concerto for Group and Orchestra 1969. gadā. Tas bija viens no tādiem piemēriem man, bet, kā jau es iepriekš teicu, līdz šim varbūt nepārspēts man ir 1974. gada Mahavishnu Orchestra “Apocalypse”. Tik tālu es nespēju aizsniegties pat ne nomināli.

D.E.: Šie mūziķi, kurus Tu sauc, pārstāv to brīdi mūzikas vēsturē, kad sāka nojaukties žanru robežas un šie electro fusion žanri parādīja jaunu virzienu.

U.P.: Jā, neapšaubāmi. Mums katram ir sava vieta zem saules. Mums katram ir sava saprašana un savas vēlmes. Īstenībā katram savs kumosiņš pietiek, katram mums ir tiesības rakstīt tādu mūziku, kā mēs vēlamies un to vajag darīt! Var cita veida mūzika arī nepatikt, var neklausīties viņu, tas ir gluži dabiski! Jā, skolā ir jādara viss, bet dzīvē – ja Tev ir, ko teikt, Tev jāsaka ārā! Bet jā, visu laiku es esmu dzīvojis ar šādu skeletu skapī, ka es esmu mēģinājis daudz klausīties un sevi lauzt pasakot, ka varbūt šitā būs pieklājīgi, tā būtu labi, ka tā vajadzētu rakstīt un esmu arī centies tā darīt! Bet, ja runā par barības sili, tad cilvēks dara diezgan daudz, ko. Bet man liekas, ka mūsdienās jau mēs varam atļauties ēst, ko mēs gribam, mīlēt, ko mēs gribam, rakstīt, ko mēs gribam, klausīties, ko mēs gribam, satikties ar cilvēkiem, ko mēs gribam. Nav jābūt nepieklājīgam pret citiem! Tikpat labi tā var būt mīlesība uz gleznu! Ja tā ir mīlestība, ja Tu nedari nevienam pāri, teiksim. Ja Tu tiešām mīli, tas izsaka visu! Pat Pelēcis deklarēja klasisko teicienu “Dievs ir mīlestība”. Mīļie draugi, šis ir brīnišķīgs vakars un mēs iedzersim vīnu vēl piedevām. Tas ir tas, kā es pašlaik domāju. Zināmā mērā jūs jau visu nojautāt! Es jau varēju rakstīt parastu simfoniju, bet Rolands mani uzreiz būtu atšifrējis. Īstenībā jau tad, kad bija Klavierkoncets 2002. gadā laikam, tad es biju pilnīgs baltais zvirbulis, Alvils bija tomēr kaut kāda zvirbuļa krāsā un jaunie ļaudis, kas bija – Rolands, Ēriks Ešenvalds, Jānis Petraškevičs. Tā jūs pieņēmāt mani Komponistu savienībā un es ceru, ka nevienam es pārāk pāri nenodarīju! Ko es gan šeit iemācījos – man jau bija mīlestība uz saviem tuvākajiem, saviem līdzradītājiem, tas ir – uz kompnistiem un visādiem ‘trakajiem’, kas ar to nodarbojas. Bet, redzot, cik dažādi ir cilvēki šeit un katram tā oliņa, ko viņš ir izperējis, ir mīļa – ja viņš nedara citam pāri, viņš tā drīkst domāt! Viņš nedrīkst uzkundzēties, protams, bet domāt viņš drīkst!

D.E.: Tad, kad Tu runāji par to neaizsniedzamo ideālu, es uzreiz iedomājos par mūziku, kuru dzirdi sapnī, bet no rīta vairs nevari atcerēties.

U.P.: Kādreiz ir tā, jā. Ja mūziku dzird sapnī, tas tomēr ir kaut kāds piešķirts mandāts ar mūziku nodarboties. Bet, cienījamie kolēģi, man nekad nav izdevies. Nakts vidū: “nu piecelies, uzraksti šo, tas ir kolosāli!” un es aizvelkos, skaidrā prātā, samiegojies uzrakstu to, kas tajā brīdī ir jāpieraksta, no rīta apskatos un domāju... Parasti tas viss ir nevis aiz dusmām nonācis miskastē, bet tur nekā nav! Varbūt tur apkārt ir bijis konteksts, bet, vai mēs rakstām diatoniku vai dodekafoniju, tāpatās būs tikai 12 notis! Svarīgs jau ir konteksts, kā Tu viņas izmanto. Mana jaunākā meita uzdāvināja tādu blociņu, reizēm es pierakstīju kaut kādas idejas. Reizēm ir izmantojamas, ļoti bieži tās ir derīgas un tas ir brīnišķīgi!

D.E.: Es vēl gribēju šajā vakarā pavaicāt par Tavu sasaisti ar tekstu. Piemēram, divi spilgti dzejas piemēri: viens ir “Sit bungas, brīvība” ar Guntara Godiņa tekstu, kur sākumā Tava mūzika mantriski vērpjas ar diviem vārdiem, Tu viņus it kā pamazām iekodē klausītāja apziņā. Tad pēkšņi jauna ‘attaka’ un vēl trešais vārds parādās. Tad, piemēram, ir Ulža Bērziņa “Tāls uz Rīgu ceļš”, ko Tu vienkārši vērp tādā brīnišķīgā stilizācijā – tur vispār nekad neapstājas tas teikums. Kas Uldim varbūt sākas jaunā rindiņā, Tev ir viens garš dzīpars.

U.P.: Vispār Tu esi pirmais, kurš šo gabalu izceļ un man par to ir liels prieks, parasti viņu neviens tā nepiemin. Lai gan tur ir būtībā citāts “Jesu, meine Freude”, tas ir aiz mīlestības! Tas ir maģisks gabals, es ceru, ka es neesmu izpostījis dzeju! Uldis Bērziņš man neatbildēja, lai gan mēs esam pazīstami.

Tas pirmais bija “Sit bungas”. Un tur bungas ir tādas, ka tur nav smuka mūzika, tur Guntars Godiņš sauc cīņā! Tur ir ritmika, tur nav, kur apstāties un uz brīdi paveldzēties. Tur ir drīzāk nemiers, cīņa vēl nav galā, nedrīkst apsēsties, nedrīkst sasalt, nedrīkst iesmakt. Jūs esat novērojuši – aizvien biežāk mēs braucam ar lidmašīnām, aizvien biežāk mēs atrodamies Austrālijā vai dažs labs, teiksim, Fidži. Ritmika, kas ir pasaules un lielā mērā vitalitātes un mehānikas pamatā, aizvien vairāk ienāk mūsu mūzikā un dzīvē. Līdzīgi kā, lai bērni nedzirdētu visādas rupjības uz ielas interpretācijās par visādām lietām, labāk lai vecāki to izstāsta. Es arī domāju, ka šinī gadījumā kora mūzikā man ļoti patīk ietvert šo ritmisko pusi, kas daudziem varbūt saistās tieši ar sadzīves pielietojuma mūzikas stiliem. Bet tam ir vitāla nozīme un šis bija viens no tiem gabaliem, kur es ļoti to gribēju izdarīt. Es cenšos nesabojāt tekstu! Šeit mums zālē sēž cilvēki, no kuriem var mācīties, kā nesabojāt tekstu! Un laikam jau saku desmito reizi publiski, kā Vīgners teica: “Jūs te nedziediet Vītolu! Nav jādzied Vītols, dziediet Frici Bārdu!” Un tas ir pilnīgi pareizi, ka viņš tā izteicās un to viņš visu laiku zināja, ka tā ir tā atslēga! Jo – kāpēc tad tur tas teksts ir? Tas tā – man ir smuks meldiņš un vajag kaut kādu tekstu uz to pusi?! Teksts ir arī tas, kas uzkurina. Man ļoti bieži rakstīt ir ātrāk un vieglāk, ja teksts pats izprovocē uz tām pašām ritmiskām lietām. Ja viņš ir ritmisks, un Guntars Godiņš tāds ir, tad man uzreiz ir impulss kaut ko tādu darīt. Es vienmēr cenšos būt maksimāli godīgs. Bieži iznāk viena trešā daļa no gabala vispār, kad es strādāju tikai ar tekstu. Beidzamajā laikā man vispār ir bijuši smagi gadījumi ne tik vien japāņu valodā – būtībā jāiemācās japāņu valoda, kas ir ļoti savdabīga un savādāka nekā indoeiropiešu valodas. Bet arī tas pats vācu projekts „Des Kaisers neue Kleider“, kad no parasta teksta es atšķīlu izvēlētas vārsmas, kuras es gribēju ielikt, lai nezaudētu plūdumu. Tā ar Štutgartes vokālo ansambli nesenā pagātnē tapa gabals, kas iet 50 minūtes vācu valodā. Un tur kļūdas bija, jā, kļūdas bija, tās bija jālabo!

D.E.: Es atzīšos, “Tāls uz Rīgu ceļš” tiešām ir maģisks gabals, es ilgi klausījos disku un tas bija tāds top celiņš!

U.P.: Paldies Tev! Šodien nebūs! Esmu sagatavojies tā, kā uz skolu atnāk čībās netīšām, man šodien tā ir. Man ir divi kompji un es aizmirsu, ka man vienam nestrādā ekrāns.

D.E.: Mēs varam paņemt uz mājām ziņu, ka viens no augstākajiem Uģa Prauliņa polifonijas paraugiem ir “Gentle Giant”! Kas nezina “Gentle Giant”, es aicinu paklausīties!

PAR JOHANNESA OKEGEMA MESU "L'HOMME ARME" UN UĢA PRAULIŅA "INTERLŪDIJĀM"

Kas Tev vēl ir paņemts līdzi, ko mēs varētu paklausīties? “Interlūdijas”, kuras dziedāja “Ars Antiqua”?

U.P.: Tas ir Pēteris Vaickovskis! Jūs viņu pārsvarā pazīstiet kā Latvijas Radio kora mākslinieku.

D.E.: Kamēr Tu meklē, cilvēkam, kas neko nav dzirdējis par “Interlūdijām”, iedod dažus ievadvārdus, lūdzu!

U.P.: Pēteris Vaickovskis uzaicināja mani iestudēt “Odi et amo” ar savu kori, ko viņš vada. Redzot to jauno cilvēku attieksmi pret mūziku, man uzreiz radās impulss. Gribētos būt pieskaitītam pie tiem, kas kaut ko saprot mūzikā un, kas spēj kaut ko darīt. Mēs ar Pēteri runājām par seno mūziku un izkristalizējās, ka varētu būt ši Mesa un pa vidu es varētu savas “Interlūdijas” ielikt. Intermēdijas nē, tad jābūt runātam vārdam, aktieru spēlēšanai vai kaut kādam baletam. Un es gribēju atkal izmēģināt, kā tas ir Doma baznīcā ienest elektroniku – mazu kastīti un, kā viņa skan kopā ar ērģelēm – paralēli, atsevišķi, vai viņu noēd vai devalvē, vai tas būs labi vai slikti?! Neviens neiebilda un mēs tā izdarījām, ienesām ļoti daudz etniskās mūzikas. Tagad jau ļoti daudzi cilvēki nebaidās no tā mantojuma, kas ir Austrumu pasaulē, neskaitot sinagogas, arābu dziedājumus, mikrotonalitātes, tas būtu mazākais! Tā ir garīga pasaule ar milzu segumu un pamatojumu. “Ars Antiqua” ir entuziasti! Jānis Kurševs un Rūdolfs Bērtiņš, Normunds Ķirsis un, protams, pats Pēteris ir lielisks dziedātājs. Vairis Nartišs ar kolēģi un Jānis Pelše spēlēja. Aigars Reinis, starp citu, es gribētu viņu noslavēt, cik Doma baznīcā maiņa ir atjaunojusies! Tie koncerti varētu būt Eiropā jau pamanāmāki ar šādu iegriezienu, tas varētu būt jau jauns, mūsdienīgs laikmets. Tādā izcilā zālē un garīgā vietā, kur cilvēki vienmēr ir nodarbojušies ar garīgiem jautājumiem. Tam, starp citu, ir baigā nozīme!

Es uzlikšu jums varbūt kaut ko minimālistisku. Padzīvojieties šādā vidē! L'homme arme ir karavīrs, bruņotais vīrs! Tas ir tas, kas notiek pašlaik, mūsdienās. Ir karš, kamēr mēs sēžam šeit, siltās istabās. Tagad skan gan ērģeles, gan ‘mazā kastīte’. Būtībā elektronikas un lielo ērģeļu sintēze, Jānis ir balkonā, es esmu apakšā.

Es biju piemirsis pateikt pašu svarīgāko. Es neesmu senfranču valodā runājošs, bet šis ir l'homme arme, krustnešu laikos daudz tapa kara mesas. Arī vēlākos laikos tika rakstītas, jo kari norisinājās gandrīz nepārtraukti un, izejot no dievnama, tu nevarēji zināt, vai tu sagaidīsi, teiksim, rītu. Tas bija gluži normāli – doties karā, tāda tajā laikā bija dzīve. Ja mēs atceramies Latvijas vēsturi, teiksim, 1201. gadā nebija nekā savādāka! Pilnīgi viss bija noteikts ar kariem – vai tās bija ciltis vai jau attīstītas valstis, vai ordeņi, vai kas tamlīdzīgs. Tā bija ikdiena. Šeit par pamatu ir Okegēma izcilā mesa “L'homme arme” 5 daļās. Ko es mēģināju izdarīt – tas bija vesels pētniecības darbs – mani vienmēr ir nodarbinājis jautājums “kāda tam ir jēga” – mesai”? Vai tā ir tikai skaista mūzika, tāds pagātnes relikts šodien palicis? Kur tad paliek mūsu izcilā eiropiešu filosofija? Šeit viņa īstenībā ir. Vispirms, lai ieietu dievnamā, tev ir jāatver sava sirds, tev ir jābūt gatavam pārmainīties! Kaut kas līdzīgs ir ar Tori vārtiem, lai tiktu līdz tai vietai, kur notiek visi procesi, rituāli, garīgās transformācijas, Tev jāiziet Tori vārtiem cauri! Reizēm pat ir Tori vārtu kaskāde, Tev ir jānoskaņojas, jābūt gatavam! Šis man bija varbūt pat ne tik daudz darbs mūzikā, kā saprast, ka pirms Kyrie vēl ir sgatavošanās! Ir visi introiti un tas nav tikai tā, vārda pēc. Šausmīgi ilgi šo te studēju. Cilvēkiem ļoti bieži liekas, ka tu aiziesi, pielūgsi dieviņu baznīcā, tad būs labāk, viņš tev kaut ko iedos. Mīļie draugi, 21. gadsimtā ar šādu filosofiju dzīvot?
Vispirms, protams, ir šī apzināšanās – “Kyrie”, I daļa no piecām, kad Tu saproti – vai tajā dienā Tu kaut ko sliktu izdarīji vai sliktu runāji – ka tā nevajadzētu darīt. Varbūt tu kaut ko nodomāji? Kad tu profesoram iesniedz draņķīgu, sasteigtu darbu, kad ir dedlains, aizej mājās un domā: “man taču tur bija kļūda, kaut man būtu iespēja to labot!” Tā ir, man liekas, šī “Kyrie” nozīme arī mūsdienās. Tas nevar būt vienkārši vārda pēc. Beigās varētu būt individuālas lūgšanas, bet pirms tam ir kolektīvās lūgšanas – lai mums ir miers, lai mums ir maize, lai mums ir labklājība. Un, ko tas nozīmē šodienas cilvēkam, nevis tūkstoš gadus atpakaļ? Mums šeit katram ir dzīvība, tas ir tāds brīnums! Mēs, visi šie bioloģiskie mehānismi, mūsu idejas, vai tā būtu Platona filosofija vai kaut kas tamlīdzīgs, tas viss ir perfekti! Kaut vai šis kompis, to cilvēks ir izveidojis! Visi mūzikas brīnumi, šie dievišķi radītie procesi, tas tur ir! Kāpēc reizēm tautā saka “tu nedrīksti dusmoties, jo tā tu apstrīdi Dieva autoritāti!”? Bet tā ir, tās lietas ir priekšplānā! Un es gribētu teikt, ka šī filosofija man ļoti patīk! Es tūlīt uzlikšu skaņdarbu gandrīz pie tā beigām. Ja mesa, teiksim, parasti svārstās ap 25 minūtēm, tad šeit kopējais projekts bija apmmēram 80 minūtes. Tas, ko es tur esmu izdarījis, ir plates vērts. Paklausīsimies!

D.E.: Kura daļa tā ir?

U.P.: Es nezinu! Es nemaz nezinu, es jau esmu aizmirsis! Par simfoniju tāpat varētu pateikt, es viņu sāku rakstīt 2014. gadā. Šis ir uzrakstīts 2017. gadā un pēc tam es domāju, ka viņu vispār neuzvedīs! Šis ir pirmatskaņojums, tas nav studijas ieraksts.

Šajā solo posmā parādās “L’homme arme” tēma. Atkal skeletu no skapja izvelkot – man patīk, ka kādā lauku baznīciņā kāds spēlē ērģeles pēc savas saprantes, robustā manierē. Jānis Pelše bija īstais ērģelnieks, kurš to varēja izdarīt. Šeit ir daudz iespējas imrovizēt. Es neuzliku to vietu, kur Kurševs izcili dzied viens pats a capella ar visādiem izrotājumiem, kurus tikai viņš zina. Un to viņš pirmo reizi darīja tikai koncertā! Cilvēki iekarsa un es tikai gribu uzslavēt “Ars Antiqua”, pienācīgi paekspluatēt viņus un eksponēt.

Te sākas labvēlības bloks – lai miers jūsu mājās, miers Komponistu savienībai, miers jums katram sirdī! Pareizāk sakot, harmonija, kāds tur miers?! Tas nav mūžīgais miers, tā ir labvēlība! Minarets un sinagoga, no tā mēs esam cēlušies patiesībā. Vēl viņi tur dara visādas ļoti brīnišķīgas lietas.

D.E.: Vai ir kādi jautājumi Uģim Prauliņam? Varēs pajautāt arī pie vīna, bet varbūt vēl tagad, izmantojot šo brīdi pēc mūzikas!

Klausītājs: Kad būs dzirdams viss šis darbs?

U.P.: Šis ieraksts ir no pirmatskaņojuma 30. oktobrī Rīgas Domā. Es ļoti gribētu, lai viņu ierakstītu, bet tas ir ļoti liels projekts. Bet Simfonija, ja kādam interesē, droši vien nebūs vienīgais gabals tajā koncertā marta sākumā Hanzas peronā! “Sinfonietta Rīga”, iespējams, spēlēs šo gabalu, redzēs, kā mums ies, jo tur šausmīgi daudz jāmācās!

Vispār ir bijis diezgan ražīgi! Pagājšgad ir iznākuši trīs albumi, jāteic gan, ka divi no tiem ir veci projekti. Viens no tiem bija Latvijas somugru valodā, jo Latvija taču ir somugru Dienvidu robeža! Un tās valodas, kas šeit ir – līvi, leivi, luci – kas reāli šeit ir eksistējušas, ir ļoti interesanti artefakti valodas ziņā, filosofija ir maz saglabājusies. Man nāca priekšā, ka vajadzīga šī te laulība, divu spēku – olšūnas un spermatozoīda – satikšanās. Un ar kori “Anima” un Lauru Leontjevu izveidojās tāds brīnišķīgs projekts. Tā kā viena pagale nedeg ļoti bieži! Darbi bieži sēž plauktā un putekļos, ja nav tas izpildītājs, ieinteresēts diriģents. Tāda ir dzīve! Diezgan bieži arī izvelk desmitgadīgus scenārijus.

Klausītājs: Es, sieviete parastā, gribu pajautāt – man dzīvē ir bijušas trīs reizes, kad es piesēdos pie klavierēm, atnāca melodija un es zināju, kas man ir jāraksta, vienkāršāk par vienkāršu. Tagad, Jūs klausoties, es pāris vietās sapratu, ka Jums, arī lielas formas darbus rakstot, ir mirkļi, kad mūzika nāk nez no kurienes! Kā tas ir – lielas formas darbus rakstot? Vienkārši – Jūs rakstat un viss iet uz priekšu?

U.P.: Tā nav! Katram tas ir savādāk, es varu atbildēt tikai par sevi šinī gadījumā. Teiksim, idejas, kas uznāk – vai tas ir miegā vai tramvajā, vai pļaujot zāli – viņas ir! Bieži pat kā uzmācīgas domas, reizēm vienkārši niekojoties pa savu smilšu kasti – ar nošpapīru pie klavierēm, kaut ko improvizējot. Vai tu vairākas reizes to ideju uztausti vai vienkārši Tev patīk šādi – kaut kāds akords vai elements, vai faktūra! Tas, kā to uzkonstruē mūsu gars ar  rumpi kopā, to ir grūti pateikt, to varbūt neviens vēl īsti nav atklājis. Varbūt, ka varēs izmērīt pēc kādiem laikiem, kad mums būs, teiksim, implanti galvā un ķermenī. Pārējais – tāpēc jau cilvēki mācās kompozīciju – ko ar to darīt?! Ir tādas sabiedriski pieņemtās normas un, teiksim, kompozīcijā lielā mērā tāpēc kādreiz bija sonātes allegro forma, fūgas forma, jo nosacīti tas ir kodekss, kā cilvēki mūziku saprot! Forma vienmēr ir trijdaļīga – ir sākums, vidus un beigas. Gandrīz visiem gabaliem, principā visiem tas tā ir, pat, ja ir divdaļīga forma! Ja cilvēks ir mācījies kompozīciju, ļoti bieži, izgudrojot pirmelementus, teiksim tēmas, tu jau zini, ko darīt tālāk! Jo klausīsies cilvēki un tu pats klausīsies! Mocarta laikā jau bija paredzami, kā mūzika attīstīsies.

Klausītājs: Jūs teicāt, izgudrojot tēmas? Jūs teicāt tieši šo vārdu?

U.P.: Tēmas ar’ var izgudrot, joprojām var! Un es domāju, ka daudziem cilvēkiem, kam bija jāuzraksta jauns gabals hercogam uz brokastīm vai arhibīskapam uz pusdienām, viņiem nācās ne tikai ar personīgām burvestībām nodarboties. Talantīgiem cilvēkiem vajag šo impulsu un viņš to momentāli iejūgs pareizā darbā. Skolai un meistarībai ir ļoti liela nozīme! Tas ļoti daudz, ko paātrina, tas atmet daudzus jautājumus. Visā visumā bez tā nav mūsdienās iedomājams profesionāls komponists, to gan varu teikt par 100%! Cilvēks ir cilvēks, viņam rodas! Pēkšņi es kaut ko pasaku, negribēju teikt tā, bet pateicu, viss kaut kas rodas cilvēkam! Bet mēs jau tāpēc gatavojamies, tāpēc mēs runājamies, dzeram vīnu, tāpēc mēs nedzeram vīnu, pieradinām sevi pie kārtības!

Rolands Kronlaks: Tas ir tāds ļoti ietilpīgs jautājums. Tu daudz, ko jau atbildēji tā, kā es redzu!

U.P.: Es priecājos, ka katram tas ir savādāk! Un es vēlreiz atgādinu – mēs katrs esam kā šie dziedātāji – pilnīgi savādāki! Es nobeigšu ar vienu ļoti skaistu profesora Valentīna Utkina teicienu: “mūzika ir ļoti plašs jēdziens. No mauku mājas līdz baznīcai.” Un visa ir mūzika un katram ir sava vieta. Pamēģiniet uzrakstīt kolosālu tango! Ja tas nebūs jūsējais, to būs ļoti grūti izdarīt.

Dāvi, liels paldies par viena traka cilvēka saturēšanu kopā! Roland, paldies par aicinājumu, tas man ir liels gods, liels izaicinājums! Paldies jums visiem, ka noklausījāties līdz beigām, paldies par iemūžināšanu! Pats galvenais – es novēlu jums visiem no sirds: dariet visu to, ko jūs esat iecerējuši, ārdieties, atrodiet sevi, nevar būt tā, ka nav jaunu apvāršņu! Rīkojieties un, lai jums viss notiek tā, kā jūs to vēlaties! Paldies jums!

Latvijas Komponistu savienībā, 2019. gada 26. novembrī.