Ilze Medne: Patrika Zīskinda darba “Kontrabass” galvenais varonis savu instrumentu vienlaikus gan mīl, gan nīst. Vai arī jūsu un čella attiecības ir galējas?
Diana Ozoliņa: Noteikti nē! Taisnību sakot, pat grūti formulēt. Tas ir tik pašsaprotami, ka čells vispār ir blakus. Tajā pašā laikā sarežģīti, jo to ne ar ko nevar salīdzināt. No vienas puses, tas ir kā ģimenes loceklis vai pieradināts dzīvnieks, no otras puses, – tā tomēr ir lieta. Mūžīga lieta, jo instruments tev var būt līdzās līdz pat pēdējai stundai. Mums ir ideālas, utopiskas partnerattiecības, jo es nekad nevainoju instrumentu, ja kaut kas nav izdevies.
Ilze Medne, "Mūzikas Saule" Nr. 1/2014
LASĪT