"Neko tur nevar padarīt: dzirdot Ievas Ezerietes balsi, nelīdz daudzie Latvijas Radio kora koncerti, kas piedzīvoti cits par citu īpašāks, un nelīdz zināšana, ka Ievas trīs dēli jau pavisam pieauguši, – aizvien man ausīs skan “Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā...”. Un redzu meiteni – kādus deviņus gadus vecu, garām biezām bizēm ar bezgalskanīgu un tīru balsi. Manējā šķiet gaužām vārga, kad reizēm stāvam, dziedam blakus. Skolotāju namā, ne augstajā kalnā. Tas bija laikā, kad Irēna Veinberga pulcēja bērnus ansamblim “Knīpas un knauķi”. No Ievas tas sākās. Un televīzijas konkursa “Ko tu proti?” skatītājiem bija slapjas acis: kā viena meitene spēj apburt ar balsi, kas dabiski un bez mazākās piepūles skan pāri visām studijām un žūrijām, kas, protams, lēma, ka Ieva Piliņa šai sacensībā ir Pirmā. Šķiet, ka tā notika ne vienu reizi vien."
Sandra Ņedzvecka, "Mūzikas Saule" Nr. 3/2015
LASĪT