"Kad ķēros pie Ivara Vīgnera (1940–2007) daiļrades pētīšanas, sajūta bija, kā da Vinči kodu meklējot. Ka ir kāda mīkla, kāds noslēpums, kuru mūziķis turējis nost no pārējo acīm. Ar žurnālistiem viņš netikās, par savas dzīves galveno saturu sauca darbu, it kā slēpās vientulībā, nerādoties ne uz skatuves, ne mūziķu “ģildes” neskaitāmajos saietos. Iespējams, skaņradim trūka godkāres, un viņa lielākās ambīcijas saistījās ar perfektu rezultātu, nevis publikas ovācijām un bildi uz žurnāla vāka. Tomēr nedaudzajos satikšanās brīžos, ko piedzīvoju komponista dzīves laikā, Vīgners par paveikto runāja ar lielu pašapziņu un prieku, vienlaikus izstarojot optimismu un sirds siltumu. Protams, darbs allaž aizņēma centrālo vietu Ivara domās, bet varbūt tā bija mūzikas burvība, kas valdīja pār viņa mūžu?"
Daiga Mazvērsīte, "Mūzikas Saule" Nr. 4/2012
LASĪT