LMIC radio

Magnificello

Izpildītāji

Ieraksts

2017

Izdošanas datums

14.06.2019

Skaņdarbi

Zoltāns Kodājs

Sonāte čellam solo op. 8

Gaspars Kasado

Svīta čellam solo

Apraksts

LMIC 073

"Čella un čellistu uznāciens XX gadsimtā ir spožs. Gadsimta sākumā Pablo Kasalss no jauna atklāj Johana Sebastiana Baha unikālās solo svītas, tas ir pagrieziens mūzikas vēsturē. Svītu brīnumainais skanējums un meistarīgais skaņuraksts iedvesmojis vai visus jaunlaiku komponistus, kas rakstījuši čellam. Viņu vidū noteikti ir Zoltāns Kodājs, Gaspars Kasado un Pēteris Vasks. Diskā iekļautie opusi mani vienmēr uzrunājuši gan vispārmuzikālā, gan tieši čellistiskā kontekstā. Raksturā un stilā skaņdarbi ir atšķirīgi, taču tos vieno liels iekšējais spēks un kūsājoša enerģija. Neatkarīgi no tapšanas laika, valsts un to sabiedriski politiskajiem apstākļiem idejas dzirksts par darbu čellam solo notvērusi šos trīs komponistus viņu jaunības maksimālismā. Vai tas nav skaisti? Ienirt un atklāt to māksliniecisko dziļumu ir patiess baudījums un izaicinājums. Spēlējot viņu darbus, esmu īsta, atklāta un ļoti laimīga."

Gunta Ābele

Kritika

"Guntas Ābeles vārdu nesen uzzināju no komponista Pētera Vaska, kurš bijis sajūsmināts par viņas sniegumu sava koncerta interpretācijā. Nu LMIC/“SKANI” (bravo!) izdevis pirmo soloalbumu. Solo te ir vistiešākā nozīmē, jo visa programma tikai vienam instrumentam. Tādu programmu fonogrāfijā sastopam ļoti reti (izņemot Baha svītas), jo tas nozīmē milzīgu uzdrīkstēšanos. Te nav aiz kā (klavieres, orķestris u. tml.) paslēpties, nomaskēt kaut kādas nepilnības. Kādreizējā Eleonoras Testeļecas studente Rīgā savu misiju veikusi teicami. Protams, sajūsmina absolūta tehniska meistarība, bet ar to vien mūsu dienās pārsteigt grūti, jo ne viens vien jaunākas paaudzes mūziķis to spēj. Vairāk pārliecina domāšanas dziļums, spēja veidot katras kompozīcijas dramaturģiju, atsegt atšķirīgo emocionālo pasauli. Kodāja Sonāte (1915) tiek uzskatīta par visnozīmīgāko kompozīciju kopš Baha svītām (gandrīz divi gadsimti!, kad neviens no lielajiem komponistiem nav uzdrošinājies radīt čellam solo). Ļoti plašajā (32 minūtes) kompozīcijā skaņradis maksimāli izmantojis čella tehniskās iespējas, bet reizē mūzikai piešķirot izteikti nacionālu raksturu – Kodājs bija viens no gadsimta izcilākajiem folkloristiem. Guntai Ābelei izdevies neapmaldīties plašajā formā, emocionālajā daudzveidībā, radot monolītu virzību. Vaska “Grāmata čellam”, iespējams, ir pasaulē vispopulārākais 20. gs. 2. puses skaņdarbs čellam solo, un zināmā diskogrāfija jau pārsniedz duci, tā ka konkurence te milzīga. Latvietei vienīgā konkurente tomēr ir viņas pedagoģe Bāzelē (kaut arī abas dāmas ir vienaudzes) Sola Gabeta. Guntai Ābelei traucē neveiksmīgs ieskaņojums (pārāk tuvi mikrofoni, kas izceļ t. s. ķēķi, kas klausītājiem nav jādzird) un, manuprāt pārāk augstais skanējuma līmenis, jo tas nav pianissimo! Čellistu repertuārā diezgan bieži sastopama Kasalsa skolnieka spāņu čellista Gaspara Kasado Svīta. Arī te nedaudz jūtams nacionālais kolorīts, un, protams, Kasado mācēja rakstīt savam instrumentam. Trijās daļās Gunta Ābele rada dažādas emocionālās pasaules. Lieliska debija. Gaidīsim turpinājumu."

Ideja ***** Atskaņojums***** Baudījums*****

Juris Griņēvičs, Mūzikas Saule 2/2019


"Cik var noprast, šis ir čellistes pirmais soloalbums. Ar to sākumā vēlos apsveikt, jo sevis reprezentēšana ir mūsdienu mūzikas pasaules neatņemama sastāvdaļa. It īpaši, ja runa par solista karjeru. Pašsaprotami ir izvēlēts repertuārs, kas pašas sirdij tuvs. Un albuma nosaukums norāda, ka prioritāte ir čella spozmes un plašo tembrālo un tehnisko iespēju ekspozīcijai. Nudien visu cieņu! Kodāja sonāte noteikti ir atbilstoša mērķa sasniegšanai. Kāda ekspresivitāte, kāds domas dziļums – apvīti tautas mūzikas tēmās. Pats komponists izteicies, ka pienāks laiks, kad neviens čellists netiks atzīts, ja nebūs spēlējis šo sonāti. Teikšu, ka Guntai Ābelei tas izdevies ļoti labi. Liels prieks, ka nav aizmirsta dzimtenes mūzika – Vasks ir loģiska, kontekstuāli piemērota mūzika, kas nezinātājam rāda, kāds ir latvieša redzējums uz 20. gs. traģiskajām lapaspusēm. Čellistei ir labas vokālās dotības – iesaku tās attīstīt. Kasado svīta ir laba atslodze pēc jau dzirdētā, bet, pirmo reizi uztverot ko nepazīstamu, teikšu vien, ka beigās pietrūka kaut kā no Johana Sebastiāna, kas anotācijā nemitīgi tika pieminēts. Domāju, ka nebūtu slikti nospēlēt kādu no svītu kolosālajām dejām (arī hronometrāža to atļauj). Meistars priecātos."

Ideja**** Atskaņojums**** Baudījums****

Kārlis Kundrāts, Mūzikas Saule 2/2019


"Šķiet, ka skaņu ierakstu namā “Skani” pagaidām nav iznācis neviens albums ar darbiem vijolei, altam, kontrabasam, klarnetei, obojai solo. Un arfai vai lautai pavisam droši, ka ne. Taču albums, kurā dzirdams tikai un vienīgi čells, gan ir nācis klajā, un to ierakstījusi Gunta Ābele. Un čellistes ambīcijas šeit īstenotas ar visnopietnāko pamatojumu un visspožākajā formā – pirmajā un arī apjomīgākajā izlases darbā Zoltāna Kodāja svītas lappuses trīsdesmit minūšu garumā skan ar nerimstošu piesātinājumu, tembrāli krāšņos rakursos un dramatiskā intensitātē, kur klātesoši ir arī koncentrētas atelpas brīži, stila izjūta un mākslinieciskās dramaturģijas izpratne. Līdzīgas kvalitātes raksturo arī Pētera Vaska “Grāmatas” un Gaspara Kasado svītas lasījumus, un šāda repertuāra izvēle ir viens no ieraksta spēcīgākajiem parametriem – šeit sabalsojas Kodāja un Vaska ungārisko un latvisko skaņu ainavu pastorālie, vēsturiskie un metafiziskie slāņojumi, un beigās vēl izrādās, ka līdzīgs dziļums un individualitāte piemīt arī spāņu čellista un komponista redzējumam. Un arī te jāsecina, ka ļoti vēlams būtu turpinājums, kur, atsaucot atmiņā neseno Tālivalda Ķeniņa kamermūzikas koncertu, starp Guntas Ābeles līdzgaitniekiem varētu būt Laura Zariņa, Elīna Bērtiņa, Egīls Šēfers, bet tikpat spilgti ieskaņojumi kā soloalbumā Magnificello noderētu arī Ķeniņa, Jēruma, Pones, Mežaraupa mūzikai."

Ideja***** Atskaņojums***** Baudījums*****

Armands Znotiņš, Mūzikas Saule 2/2019


"Dem Sog, den die in Basel lebende Cellistin Gunta Abele mit Zoltan Kodalys epochaler Cellosonate aus dem Jahr 1915 entfacht, ist nicht zu entrinnen. Der Furor wirkt körperlich, der grossartige, überaus räumlich wirkende Klang trägt viel dazu bei. Abele kostet die Expressivität knurrend aus, weiss aber sehr wohl, dass der Zug nach vorne, die Bögen und die kluge Phrasierung wichtiger sind als Effekte. 'Gramata cellam' des Letten Peteris Vasks von 1978 ist Abeles hochemotionaler Gruss an die Heimat. Mit Gaspar Cassados Suite für Cello und Pablo Casals 'Song der Vögel' sind noch zwei Werke von Cellisten zu hören, die ihrem Instrument liebevoll Hymnen schrieben."

*****

NZZ am Sonntag, 14.07.2019