The COVID-19 pandemic has brought unrest worldwide, with no country handling it the same. Canada has tended to err on the safer side, while the United States has largely thrown caution to the wind. Right in between these approaches, Europe has found a fascinating middle ground when it comes to maintaining arts and culture during turbulent times.
The Sinfonietta Riga Chamber Orchestra of Latvia found themselves amidst this turmoil when attempting several times since 2020 to record exciting new guitar music by Krists Auznieks. Once the music was finally able to be performed live in 2021, the results became the album Coiled Horizons. It features two different approaches to the guitar: music for trio, performed by saxophonist Kārlis Auziņš, guitarist Matīss Čudars and the drumming/percussion of Ivars Arutyunyan, followed by an orchestral work that features the aforementioned Sinfonietta Riga Chamber Orchestra and classical virtuoso JIJI playing electric guitar.
The album begins slow and ambient but draws the listener in immediately with a generous soundscape. Despite sounding like an adventurous jazz trio at first, Auziņš, Čudars and Arutyunyan wait until close to 20 minutes into the disc before providing something close to a “groove.” This makes for a beautiful transition into the album’s more classical sounding second half.
The orchestral finale to this recording is a specimen to behold, fusing dense 20th-century composition with virtuosic guitar playing. No matter how ambient the first half gets, and however dense the second, this is a treat to listen to as foreground or background music.
Sam Dickinson
www.thewholenote.com
kritika ŠEIT
__________________________
Klausoties vienu un to pašu mūziku, katrs tajā sadzird ko savu. It īpaši tad, ja runa ir par iepriekš nedzirdētu un arī savā būtībā jaunu mūziku, no kuras tu vēl nezini, ko gaidīt. Rakstot par pirmo Krista Auznieka mūzikas albumu, kritiķi atzīmē pārsteiguma momentus – kad tu klausies un nospried: “Ahā, tas laikam ir džeza trio!”, bet pēc brīža saproti, ka nav tas nekāds džezs un vispār nav viegli nošķirt, kur skan saksofons, kur ģitāra. Dubultalbumā iekļauti divi atšķirīgi skaņdarbi (četrdaļīga kompozīcija saksofonam, ģitārai un bungām “Sirds katedrāle” un koncerts elektriskajai ģitārai ar orķestri “Apvārsnis kamolā”), kurus sagadīšanās pēc vieno ģitāras klātbūtne, kas nav tipiskākais Krista kompozīcijās izmantotais instruments. Arī pats komponists piemin, ka jaunībā ienīdis ģitāru, un ironizē par likteņa pirkstu, kas savedis kopā tieši šos divus darbus, taču svarīgs ir arī cilvēciskais faktors: ar ģitāristu Matīsu Čudaru viņi ir vienas paaudzes mūziķi, kuri gājuši līdzīgu ceļu no džeza uz laikmetīgo mūziku un kompozīcijas studijām prestižās ārzemju skolās, bet ģitāriste JIJI ir padarījusi “Apvārsni kamolā” par koncertos visvairāk izpildīto Krista skaņdarbu. Klausoties šo albumu, gribas ļauties skaņas plūdumam, nedomājot par struktūru, uzbūvi un naratīvu. Nez kāpēc atcerējos noslēpumaino Johannesburgas ģitāristu Stīvu Eliovsonu, kurš 1980. gadā nosūtīja kaseti ar saviem ierakstiem ierakstu kompānijai ECM, izdeva vienu albumu kopā ar perkusionistu Kolinu Volkotu un pazuda, tā arī neierakstījis neko vairāk līdz pat savai nāvei 2020. gadā. Viņa ģitārai bija raksturīga tāda pati “mirguļošana”, ko dzirdam Krista Auznieka mūzikā: aiz pārdomātas skaniskās arhitektūras un jaunatklātiem tembrālās saspēles paņēmieniem tur spraucas ārā dzīva un pulsējoša esamības miesa, kaut kas viņpus mūzikas un notīm.
Ilmārs Šlāpins
žurnāls "Rīgas Laiks", 09/2022
