LMIC radio

Georgs Pelēcis: Gadalaiki

Izpildītāji

Linda Leine - pianiste

Sērija

Latvijas komponisti

Ieraksts

2022

Izdošanas datums

11.11.2022

Skaņdarbi

Georgs Pelēcis

"Jaungada mūzika"

Georgs Pelēcis

"Rudens mūzika"

Georgs Pelēcis

"Ziemas mūzika"

Georgs Pelēcis

"Pavasara mūzika"

Georgs Pelēcis

"Vasaras mūzika"

Georgs Pelēcis

"Jaungads atkal klāt"

Apraksts

LMIC 137

Mūsu jaunais albums – Georga Pelēča (1947) klavierdarbi, kas vienojas ap gadalaiku tēmu. Šo gadalaiku ir seši (!) un kā brīvs, izkliedēts cikls tie tapuši ilgākā periodā – no 1977. līdz 2021. gadam, bet varbūt pat vēl vēlāk, ieraksta slīpēšanas gaitā… Komponista jaunrades universs – mūsu mūzikā nepieredzēti plašs, pat milzīgs un teju neaptverams. Taču viens kopjēdziens, rokraksta viena pamatiezīme, pasaulskatījuma atslēga te ir vieds, skaidrs, līdzsvarots un labskanīgs mūzikas risinājums. Tas ir tik iedarbīgs, tik konsekvents, tik pievilcīgs, ka jau agri Pelēča mūzika raksturota (un pašraksturota) kā jaunā vienkāršība, jaunā konsonantā mūzika, jaunais konsonantisms. Un tam visam pāri un tajā visā neatņemami iekšā jēdziens EIFONIJA – labskanība, labskanīgums, harmonija (saskaņa). No gluži konkrētiem mūzikas elementārteorijas jēdzieniem pretmetā konsonanse–disonanse līdz pasaulsapjēgas un pasaulsizjūtas universālam tvērumam (līdzsvars, sakārtotība, miers, stabilitāte – arī prieks un baudījums…).

Ielūkojoties Pelēča darbu sarakstā, diezgan ātri kā viena no patstāvīgām un pastāvīgām līnijām iezīmējas konkrētu dabas objektu klātbūtne. Piemēram, jasmīns, ceriņi, rododendri, lilijas (vai nu klasiskas, vai varbūt arī ūdensrozes vai gluži vienkārši kādi no daudzajiem zvaniņiem, pulkstenītēm pļavā, gan vispār neprecizēti, neatšifrēti…), pienenes, kreimenes, peonijas, īriss, kalla, roze… Vai diennakts ritējuma dažādas fāzes. Vai jau minētais gadalaiku aplis. Te pavisam maz un gaužām reti sastopam kādas tradicionālās skaniskās zīmes (atskaitot varbūt reizumis asociācijas ar baroka mūziku vai polonēzes stilistiku). Nē, to gandrīz nav. Toties klausītājs tiek iegremdēts kādā nosacītā apziņas plūsmā, kuras ritējuma pulss (vai tā trūkums) raisās pēc saviem likumiem (vai pilnīgi bez jebkādiem skaidri jūtamiem noteikumiem) un mainās tik netverami kā aust diena vai ietumst nakts.

Jānis Torgāns

Kritika

Linda Leine ir to Latvijas pianistu vidū, ko labprāt šejienes koncertzālēs dzirdētu biežāk, un vismaz dažas zīmīgas šķautnes viņas profesionalitātē atklāj Georga Pelēča skaņdarbu ieraksts. Vesels dubultalbums, kur komponista izvērstās partitūras soliste iedzīvinājusi droši un mērķtiecīgi, ar grafiski skaidru un reizē krāsainu pianistisko zīmējumu atveidojot polifoniski daudzveidīgo faktūru un nereti kaprīzās ritma figūras. Turpat konceptuāla līdzība ar neseno Reiņa Zariņa albumu, kur centrā likts Pētera Vaska klavierdarbu kopums “Gadalaiki” – kā četri atsevišķi opusi komponēti arī Pelēča “Gadalaiki”, bet “Pavasara mūziku” šeit vēl ievada “Jaungada mūzika”, savukārt “Ziemas mūzikai” seko skaņdarbs “Atkal Jaunais gads”. Un tāds ir Georga Pelēča gadskārtu ritējums, nenoliedzami ar simbolisku svaru un nozīmi, lai gan kā koncertmūziku katru no šiem opusiem uztvert grūti – kontrastu maz, bet veiksmīgākās epizodes uzrodas un pazūd kā izolētas salas bezgalīgi eifoniskā intonāciju straumē tik uz priekšu. Tas rada iespaidu, ka vienā brīdī apsīkst arī Lindas Leines fantāzija, un viņai dotie uzdevumi tik apjomīgas hronometrāžas ietvaros šķiet pārāk vienkārši. No klausītāja viedokļa visperspektīvākais varētu būt variants, kurā kāda no sešām Pelēča lielformām koncertā skanētu līdzās principiāli atšķirīgam repertuāram  – vai nu dziļai klasikai, vai arī Pētera Vaska “Ciklam”, Artūra Grīnupa “Pieciem skaņdarbiem”, Gundara Pones “Pastkartēm no Kurzemes”.

Ideja **** Atskaņojums **** Baudījums ***

Armands Znotiņš "Mūzikas Saule" Nr. 3/2022

___________________________

Šī ir apbrīnojami detalizēta interpretācija ar individualizētu pieeju visīsākajiem motīviem. Linda Leine eleganti rotaļājas ar tembru, artikulāciju, faktūru, dinamiku, raksturu. Pārdomāta, izdzīvota, izspēlēta! Dažādās mūzikas attīstības fāzēs mainās arī atskaņojuma stils, saklausāma lēna pāreja no vēsturiski informētā baroka stila uz dziļi izjustu, romantisku izklāstu, tad ieved mūs minimālistiskā transā, saglabājot dzelžainu ritmisko pulsāciju. Absolūta meistarība faktūras stratifikācijā, polifono balsu diferenciācijā un akordu balansā, te pēkšņi nez no kurienes uzrodas trešā roka un spēlē virtuozas pasāžas. Tātad rūpīgi izkopta un rūdīta koordinācija! “Jaungada mūzikā” aiz pirmās skaņas ievērota barokam raksturīga pieturzīme, var teikt, izsauksmes vārds pirms galvenās domas, un šajā interpretācijā tas kļuvis par nozīmīgu dramaturģijas elementu, šis niecīgais sīkums lika nepacietīgi gaidīt katru nākamo refrēna posmu, kurā atbilstoši frāzējumam diferencēts komata garums. Šo pašu refrēnu sagaidīju arī cikla noslēgumā. Īsti nesaprotu, vai ierakstā dzirdamā pedalizācija ir apzināts perkusīvs efekts, tur stīgu slāpēšanas mehānisms, atvirzīdamies no stīgas, nedaudz ievibrēja to, un veidojās mazs troksnītis. Interesanti, ka manā klausīšanās pieredzē Georgs Pelēcis vispār nefigurē, man bija vienalga, ko māksliniece atskaņo, viņas spēle mani savaldzināja ar savu izteiksmi vien.

Ideja ***** Atskaņojums ***** Baudījums *****

Armands Skuķis "Mūzikas Saule" Nr. 3/2022

___________________________

Der Komponist Georgs Pelecis wird in Lettland zurecht verehrt und ist ein wichtiger Vertreter zeitgenössischer Musik. Doch er ist in Deutschland leider weniger bekannt. Sein Werk enthält Sinfonien, Kammermusik sowie Chormusik. Berühmte Interpreten wie Gidon Kremer und Alexei Lubimov haben sich für sein Werk engagiert. In diesem Jahr feiert er seinen 75. Geburtstag. Deswegen hat die ebenfalls aus Lettland stammende Pianistin Linda Leine ein Doppelalbum aufgenommen, das in wunderbarer Weise mit Pelecis‘ Musik bekannt macht. Er sei schon immer fasziniert gewesen von diesem intelligenten Prinzip der Wiederholung von Zyklen, das der ganzen Welt, der Natur und der menschlichen Existenz zugrunde liege, so Pelecis‘. Seine Musik ist minimalistisch, klar,  lebhaft und festlich. Aber sie kann auch einfühlsam, leise und voller Licht sein. Das alles macht Linda Leine auf diesem besonderen Album deutlich. Mit Anklängen an das Barock und das Treiben eines Jahrmarkts lässt die „Neujahrsmusik“ aus dem Jahre 1977 grüßen. Quintparallelen und Staccato-Effekte vermitteln eine abwechslungsreiche harmonische Stimmung. Auch Moll-Anklänge sorgen hier für interessante Klangfarben. Das Loslassen des metrischen Rhythmus‘ überrascht den Hörer immer wieder neu. Bei der „Frühlingsmusik“ (2021) fehlt die ständige Aufregung und Verzierung. In den Moll-Tonarten findet man Melancholie, Nachdenklichkeit – aber auch ein Gefühl von Weite.  Es kommt zu einer überraschenden  Auflösung von Räumlichkeit und akustischen Grenzen. Es ist eine musikalische Meditation. Die „Sommermusik“ (2017) ist ebenfalls sehr geräumig und von der emotionalen Farbe e-Moll beherrscht. Sie behauptet ihre diatonische Struktur in e-Moll als auch in a-Moll. Es ist ein klingendes Aquarell. Bei der „Herbstmusik“ (2011) überwältigt der weite melodische Rahmen, den Linda Leine sehr einfühlsam auskostet. Oktavsprünge und Achtelnoten überraschen den Zuhörer. Die effektvolle „Wintermusik“ aus dem Jahr 2015 vermittelt das erhabene Bild einer Prozession. Ein zaghaftes D-Dur lässt eigenartige klangliche Bewegungen folgen. Und ein Marschrhythmus gibt dem  Ganzen dann eine erstaunliche Wende. „Neujahr ist wieder da“ heißt es in der letzten Komposition aus dem Jahr 2018. Hier kommt es gleich zu Beginn beim Agitato zu einer freudigen Erregung. Auch die schwungvollen Klänge eines Tanzes sind herauszuhören. Es gibt Reminiszenzen an die Klangwelt Georg Friedrich Händels. Ein helles B-Dur bleibt die zentrale Tonart des gesamten Werkes.  „Mir fällt kein anderer klassischer lettischer Künstler ein, der ein solches Gefühl der Ordnung und Ruhe vermittelt“, meint Reinis Birznieks. Dem ist nichts hinzuzufügen. 

ALEXANDER WALTHER

12/11/22 www.onlinemerker.com