Šis ir trio «Auziņš • Čudars • Arutyunyan» trešais albums. Ar iepriekšējiem darbiem šim trio ir veicies visai labi — 2018. gada albums «Baltic» ir ieguvis Latvijas mūzikas ierakstu gada balvu «Zelta Mikrofons» kā gada labākais džeza albums. Spēcīga debija, kas gan nav milzīgs pārsteigums, jo visi trio dalībnieki ir augstu novērtēti džeza mūziķi gan Latvijā, gan ārpus tās. Otrais — minialbums «The Maze» «Jersica Records» paspārnē iznāca 2020. gadā.
Pirmais ko pamanu, ka albuma skanējums uzreiz piesaista un liek iedziļināties. Šo sajūtu rada gan tas, kas skan, gan kā tas skan. Pirmais skaņdarbs ir Kārļa Auziņa «Apziņa / Awareness», un tas sākas ar «policija meklē» paziņojumam cienīgu gongu. Šis ir labi izvēlēts ievadskaņdarbs, jo parāda albuma kopējos skanējumu — tumšs, miglā tīts, brīžiem pat nedaudz baiss. Jūtamas 20. gadsimta klasiskās mūzikas ietekmes — impresionisma un ekspresionisma elementi caurvij ierakstu. Tradicionālās skaistuma formas bieži tiek apietas ar lielu līkumu, un noskaņas, emocijas tiek parādītas spilgti. Disonanse ir bieži izmantota izteiksmes forma. To pierāda otrais skaņdarbs, Matīsa Čudara «Zug Nach Pankow». Vai šim nosaukumam un skaņdarbam ir kāds sakars ar Udo Lindenberga 1983. gada protesta hitu «Sondernzug Nach Pankow», to es nezinu. Drīzāk tā ir atsauce uz pieredzi, kas iegūta, dzīvojot Berlīnē, jo Pankova ir viens no lielākajiem rajoniem pilsētas austrumpusē.
Matīsa ģitāras skanējumu jau sāku atpazīt, pat ja neesmu redzējis albuma vāciņu. Visticamāk, tas strādā Latvijas ģitāristu kontekstā, un tāpēc, ka esmu daudz klausījies viņa kvarteta albumu «Melancholia», bet tomēr tas nav mazsvarīgi. Šķiet, ka Matīss spēlē ģitāru tā, it kā spēlētu kādu taustiņinstrumentu. Ja viņa partijas pārliktu klavierēm, tās pavisam labi iederētos un izklausītos savā vietā. Iedziļinoties ierakstā, to viegli varu iztēloties. Matīss neaizraujas ar «bendiem», «slaidiem», «blūzošanu» un citiem elektriskās ģitāras spēlei raksturīgiem elementiem, kā arī telpas efektus izmanto konsekventi, tādā veidā savu instrumenta balsi padarot savdabīgu un atpazīstamu.
Jāatzīmē, ka Matīss ar savu muzikālo darbību jau sen vairs nav uzskatāms par ģitāristu vien. Ar savu pienesumu viņš ir kļuvis par vienu no nozīmīgām balsīm Latvijas un Eiropas mūzikā, aptverot visplašāko žanru klāstu.
Ieraksta trešajā kompozīcijā «Road To Nowhere» tās autora Kārļa Auziņa saksofona tembrs ir bagātīgs un spēcīgs. Intersanti, ka kompozicionāli šis skaņdarbs it kā tiešām nekur neaizved — tas ir kā nebeidzams, nepārvarams cikls. Efektīvs programmatisms. Ja nemaldos, tad citā Kārļa skaņdarbā, «Steppenwolf», dzirdu arī basa klarneti, kas ieraksta limitēto (tikai trīs instrumenti) skaņu paleti jūtami bagātina. Neliela atkāpe — šis man ir īpaši mīļš intruments no seniem laikiem, kad klausījos basista Markusa Millera solo albumus, kuros Markuss to bieži spēlēja. Arī Kārlis Auziņš ir viens no Latvijas jaunās paaudzes džeza mūziķiem, kas skolojies Amsterdamā un Kopenhāgenā. Tas ļauj viņam darboties Eiropas džeza kontekstā, gan sadarbojoties ar Eiropas mūziķiem, gan spēlējot Eiropas publikai. Ierakstā viņš paver jaunus apvāršņus skaņām, kādas es sagaidu no saksofona. Elpa, ar bungām sinhronizēta, perkusīva klapīšu klabināšana un spēles ar efektu pedāļiem — visi šie paņēmieni ir izmantoti ļoti gaumīgi un vietā, patiesi bagātinot mūziku.
Ivars Arutjunjans ir izslavēti filigrāns un meistarīgs bundzinieks. Arī viņs ir skolojies Eiropā, un, ja nemaldos, Berlīne ir bijusi arī Ivara mītnes vieta. Mani ļoti uzrunā bungu skanējums šajā albumā — kopā ar Krišu Veismani viņi ir izveidojuši burvīgu perkusīvā slāņa skanējumu. Katra basbungas nots skan kā sirdpuksts, un skaņdarbs «Dribblin’» tam ir lielisks piemērs.
Klausoties albumu rodas pārliecība, ka tieši katra mūziķa augstā individuālā meistarība nodrošina ieraksta labskanību, taču notiekti palīdz arī tas, ka albums ierakstīts Rīgas «Sound Division» [redakcijas piezīme: šobrīd tā ir studija «AUSS»] studijā skaņas producenta Kriša Veismaņa vadībā un ka tas māsterēts «Control Room Berlin» studijā pie vācu inženiera Martina Ruka.
Vēl no skaņdarbiem gribētos izcelt aktīvo un mazliet pat kantrī ģitārspēlē balstīto «Riņķa Danci», kā arī skaņdarbu «Lament», kas droši iederētos leģendārās britu rokgrupas «Radiohead» repertuārā. Patiešām, gandrīz jau dzirdu Toma Jorka balsi. Šis noteikti nav pārmetums, drīzāk gan manas ausis un es pēc tam, mēs visi trīs steidzīgi pieķeramies pie atpazīstama skanējuma, ko protu ielikt kādā noteiktā kastītē. Šī sajūta man ļauj šo skaņdarbu īpaši izbaudīt, taču jāsaka, ka pirmreizējam klausītājam pazīstamu sajūtu šajā albumā nav daudz, un tāds noteikti ir bijis trio mērķis. Cilvēkam tik ļoti nomierinošais, pazīstamais, taču īstu izziņu kavējošais klasificēšanas process tiek apzināti atņemts, lai to aizvietotu ar brīvu mūzikas plūdumu, poliritmikas un disonanšu skaistajām spēlēm, melodijām, kas ir izaicinošas un prasa laiku, lai pie tām pierastu. Ja šo laiku dod, tad te iegūt var ļoti daudz. Un, nē, basa nemaz nepietrūkst.
Valters Sprūdžs
DŽEZA ŽURNĀLS №34
www.jazzin.lv
