1. simfonija "Mīlestība ir stiprāka"
"Ļoti ilgu laiku domāju par to, kā būtu pareizāk aprakstīt to, ko, un kāpēc esmu vēlējies pateikt savā pirmajā simfonijā. Tā, lai klausītājs tajā nemeklētu atainotas figūras, to konfliktus, kādu noteiktu situāciju atveidojumu. Tās ir sajūtas. Planētas, uz kuras dzīvojam, vērojums. Manuprāt, šī brīža punkts ir ļoti bīstams. Ātruma, pseidovērtību, melu, terora, smaidu, asiņu, kurluma un akluma sadursmē.
Sākotnēji vēlējos, lai skaņdarba apraksta vietā būtu vien ilgākā laikā kolekcionēti virsraksti no preses izdevumiem, interneta portāliem, sociālo tīklu ierakstiem. Raibi, muļķīgi, bezjēdzīgi, ļauni, ņirdzīgi, haotiski, emocionāli, pavirši… Un tagad pamēģiniet kaut vai dažus šos raksturojošos vārdus vairākkārt savirknēt jebkādā citā to secībā, lasiet vēl un vēl…
Maz mīlestības. Daudz nemīlestības. Manā simfonijā mīlestība ieskanas, skaņdarbam izskanot. Tā tur ir. Jo cerības un mīlestības vadīts rakstīju šo darbu. Manā mūzikā nereti atbilde uz uzdotajiem jautājumiem seko pēc novilktajām divām noslēguma svītrām.
Viendaļīgajā kompozīcijā ietvertajiem, daudzajiem, savstarpēji secīgi saistītajiem posmiem ir doti simboliski nosaukumi. Laiks. Bailes. Pārliecība. Sirdsapziņa. Ļaunums. Iekšup. Patvērums. Sāpes. Mīlestība.
Nemainīgs, nepielūdzams, gluži mehānisks, kosmisks laika ritējums skaņdarba sākumā – laiks. It kā zemes vērojums no kosmosa, tā pārklāšanās ar valodu, patiesību, pārliecību necaurredzamu, nomācošu miglu. Laika straume rada nepārvaramas bailes. Vairākās vietās mūzikas materiālā iekodēts Morzes SOS signāls. Iespējams, maldīga nāk pirmā pārliecība, varbūt – maldīšanās savā pārliecībā? Nepārliecināti atradumi sevī, no dziļumiem liek runāt sirdsapziņai. Atsvešināšanās no tās rada ļaunumu un katastrofu. Sākotnējais laika motīvs ir pārvērties milzīgā, pasauli skaldošā cirvī, kuru mēs paši sparīgi darbinām ar savām čaklajām rokām. Iekšupvēršanās, vēlme bēgt ir tā rezultāts, nosedzot, apklājot sevi, pasauli apkārt, aizverot acis un ausis. Tāla Paradīzes atblāzma – sildoša patvēruma iespēja, taču tās sasniegšana ir mērķis, kurš aumaļām atkāpjas neuzvarot sevi, mūžīgi dzīvojot jau iepriekš daudzkārt nodzīvotu dzīvi. Sāpes un dzīve pagātnes rēgu ēnā. Mīlestība, kura mīt ārpus – tur tālu, vietā, kuru var sasniegt tikai klusumā. Ticot." - Andris Dzenītis
Liepājas simfoniskais orķestris, diriģents Guntis Kuzma, 2018. gada 27. janvārī koncertzālē Lielais Dzintars, Liepājā.
Koncertieraksts ŠEIT