Otrā sonāte vijolei un klavierēm

Veltījums Jānim Bulavam

I. MODERATO
II. TEMPO DI MENUETTO (ALLEGRO MODERATO) – RUBATO
III. AGITATO - ALLEGRO MOLTO

Kad Maijai Einfeldei saku, ka Otro sonāti uztveru kā vienu kopumu, ne cikla trīs daļas, komponiste vispārina: “Neesmu no tiem autoriem, kas visu iepriekš galvā izplāno un saskaitļo. Es mokos ar sākumu un nezinu, kā pabeigšu. Nāk prātā [komponista Artūra] Onegēra teiciens — komponists līdzinās celtniekam, kas liek kāpnes debesīs un nezina, vai uzkāps vai nogāzīsies ar visām kāpnēm zemē. Arī rakstnieki mēdz teikt, ka nezina, ko varoņi darīs grāmatas tapšanas laikā.”Otrajai sonātei ir aizmetnis literatūrā. 1985. gada agrā pavasarī komponiste kopā ar aktrisi Āriju Stūrnieci uzstājas kopdarbā: Maija improvizē, Ārija lasa Knuta Skujenieka dzeju un Aleksandra Čaka (1901–1950) stāstus. Viens no stāstiem — “Kļavas lapa” (1938) — iedvesmo Maiju tā, ka improvizācijai uzmestās skices pārtop par sonāti. Skaņdarba sākumam atbilst stāsta sākums: “Pasaulei bija atrauti vaļā visi logi, un vējš joņoja cauri vaļējai telpai, visu plivinādams un raustīdams līdz. || 31. lielā nama sētā vējš iekrita vecajā kļavā kā ārprātīgs kaķis. Rāva, plēsa lapas uz visām pusēm, tad, nejēdzīgi kaukdams, ielēca telpā un pazuda, atstādams aiz sevis drebošu gaisu, saulē vizmojošas puķes un nemieru.” Sonātes pirmais akords — kā vaļā atrauts logs. Turpat sonātes pirmajā daļā komponiste norāda uz vēl vienu stāsta rindkopu: “Augšā zilgme bija tīra, līdzīga skaidram avota ūdenim, kam pieliets klāt košs zilums. Būtu tas mazliet tuvāk, pilsētas sievas to lietu spaiņos veļas skalošanai. || Mākoņi steidzās. Tie bija kā lielas sniega kaudzes, iekrautas smagas, neredzamās laivās, kas peldēja pretim mūžībai.”
Pusotru gadu vecā sētnieces dēla rokās kādā vasaras dienā nonāk kļavas lapa. Zaļa un spirgta — neredzēts brīnums, labākā paija. Sonātes otrā daļa ir menuets — Maijas daiļradē vienīgais žanra paraugs. Baiba Jaunslaviete norāda uz paralēli ar Ivanova (pēdējās pabeigtās) 20. simfonijas menuetu, kas Ivanovam ir nostalģiska reminiscence par studiju laikiem. Rudenī zēns saaukstējas un mirst.Čaks raksta: “Piepešs vēja brāziens atrāva durvis, un likās, ka kopā ar dzestro, mitro gaisu istabā ielidoja arī neredzama kļavas lapa, varbūt tā pati, ko kādreiz puika turēja piespiestu savām krūtīm. || Lapa nolaidās uz mirušā puikas pieres un aizklāja ar savu zaļumu viņa acis. || Vēlu vakara puiku nomazgātu kreklā nolika uz divām malkas pagalēm šķūnī. Skaidas bija mitras un lipa pie apaviem. || Pēc pusnakts puikas mazais ķermenis bija pilnīgi atdzisis un balts. Sūrs mitrums krājās uz zoda, šķūnīša kaktos, bet puikas dvēsele uz zaļas lapas peldēja pretim debesīm. ”Sonātes beigas.“ Un katras daļas noslēgumā dvēseļu pulkstenis — tik-tak.”

Orests Silabriedis /LMIC 129/SKANi "Maija EInfelde: Violin sonatas"/

Pirmatskaņojums 4.10.1985. LVK Lielajā zālē • Jānis Bulavs, Jānis Rinkulis