Pirmā sonāte vijolei un klavierēm

I. RECITATIVO
ALLEGRO RISOLUTO
MESTO
II. ALLEGRO MOLTO

Pirmās sonātes veltījuma adresāts ir leģendārais, daudzu mīlētais Mediņskolas mūzikas teorijas pasniedzējs Jānis Līcītis (1913–1978). “Pirms tam biju mācījusies Limbažos un Cēsīs, kultūras bagāžas nekādas, [Arvīdu] Žilinski un [Jāni] Ozoliņu uzskatīju par brīnišķīgiem komponistiem. Ozoliņam taču tik skaista tā dziesma “Tālu stiepjas tumši sili, aizpeld padebeši zili...”. Un tad Jānis Līcītis tā viegli zobgalīgi, nebakstot ar pirkstu, gan iemācīja mūziku, gan garāmejot apbružāja arī citās lietās, viņš vispār bija zinošs cilvēks, fiziku labi zināja, matemātiku, viņš vienkārši lika mums domāt. Skolotāja etalons. Viens viņa teiciens labi palicis prātā: “Es visu mūžu domāju par vienu vai otru komponistu, vai tas ir tā, vai varbūt jāskatās citādi, bet lauku papam uzreiz viss skaidrs, kas labs un kas slikts.” Tā teica Līcītis, un nez ko viņš teiktu mūslaikos, kad ne tikai lauku papam uzreiz viss ir skaidrs.Savureiz Līcītis gan varēja saskaisties, kad nebijām samācījušies. Kad viņš bija noskaities, grozīja bārdu uz vienu pusi, un, kad apmierināts, tad uz otru pusi.”1981. gada vasarā ar Induļa Sūnas padomiem komponiste veido sonātes pašreizējo redakciju. “Uztaisīju komplicētāku, lai vijolniekam būtu ko spēlēt. Pēdējā daļā sacerēju vienu gabaliņu turp, man vairs nebija spēka neko izdomāt, un tad noti pakaļ notij atrakstīju atpakaļ, kā Hindemits to darīja savā operā “Turp un atpakaļ”. Tas ir tas ātrais gabaliņš beigās jeb Tokāta. Iespējams, tolaik iztēlojos, kā pa kapiem vējš lapas pūš. Te mans mūžīgais paraugs ir Šopēna sibemolminora sonātes fināls, ātras mūzikas etalons, ģeniāls.”Jaunās versijas pirmatskaņojums notiek 1981. gada 15. decembrī JVLMA Lielajā zālē — muzicē Indulis un Ilga Sūnas. Pirmā sonāte (sākotnējais nosaukums “Sonāte un tokāta”) aizrauj ar Bartoka garā skanošiem picikati, ļoti skaistu kantilēnu jeb dziedājumu, kāpieniem un atplūdiem. Tokātā, kas aizņem pusotru minūti no gandrīz 12 minūtēm, vijole vairs neskan kā vijole: flažoletos komponiste prasa vijolniekam maksimāli augstāko iespējamo skaņu.1982. gadā Ingrīda Zemzare raksta: “[Einfeldes] Sonāte vijolei un klavierēm — patiesa dramatisma zīme. Varbūt sievietes esība patiesi šobrīd ir spriegāka, prasīgāka un reizē smagāka?”

Orests Silabriedis /LMIC 129/SKANi "Maija EInfelde: Violin sonatas"/