Trešā sonāte vijolei un klavierēm

2. redakcija – 1995

I. LĒNI (CIK VIEN IESPĒJAMS)
II. ADAGIO

Jānis Bulavs bilst, ka Trešajā sonātē ir Einfeldei neraksturīgi daudz konstruktīvisma un prāts valda pār jūtām: “Sonāte rakstīta ļoti statiski, tādēļ it kā vienkāršā faktūrā atskaņotājiem jāatrod kas tāds, kas tur varbūt nemaz nav.” (no Velgas Šaršūnes intervijas ar savu pedagogu Jāni Bulavu)Maija iebilst: “Man liekas, ka tā mūzika ir pat par daudz emocionāla.” 90. gadu sākumā paredzētais pirmatskaņojums nenotiek, toties saglabājusies komponistes anotācija: “Viendaļīgo Sonāti veido kontrastējošas epizodes. Mūsu saplosītās šodienas iespaidi, domas par rītdienu, cerība, neziņa...”Otrās redakcijas (nu jau divdaļīgā) veidolā Trešā sonāte pirmoreiz izskan 1996. gada 7. februārī Vāgnera zālē, spēlē Jānis Bulavs un Aldis Liepiņš. “Kāds teica, ka mazliet esot uz Šostakoviča Alta sonātes pusi, bet es tur manu kaut ko no cikla “Krāsas”, konkrēti no “Zilās”, pati no sevis drusku nozagu. Trešajai sonātei veltījuma adresāta nav, pati arī neesmu vairs dzirdējusi šo sonāti. ”Bez izvērstāka komentāra — šajā mūzikā ir Latvijas 90. gadu esence, ar ko varēs identificēties daudzi. Personiskā, sociālā, politiskā, mentālā, abstraktā vai konkrētā veidā. Katrs ar savām atmiņām un savu tālākdzīvošanu.

Orests Silabriedis /LMIC 129/SKANi "Maija EInfelde: Violin sonatas"/