Sonāte vijolei solo

2. redakcija – 2000

I. ADAGIO
II. ALLEGRO
III. MESTO

Stāsts par to, kāpēc jāraksta mūzika vienai pašai vijolei, ir vienkāršs un lietišķs. Kad Maija Einfelde sāk strādāt Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, kolektīvs nolemj, ka jaunatnākušajai pasniedzējai jāuzrīko neliels autorkoncerts. “Izrādījās, ka nekā prātīga, ko rādīt, nav. Tad nu dažu stundu laikā uzrakstīju Jānim Bulavam vienu tādu gabaliņu ar dubultnotīm. Pēc atskaņojuma Bulavs jautā — vai nevari uzrakstīt sonāti? Pierakstīju tam gabaliņam priekšā vēl divas daļas. Bet sonātes aizmetnis bija patlabanējā trešā daļa.”Baibas Jaunslavietes un kolēģu pētījumā par Maijas Einfeldes dzīvi un daiļradi teikts, ka 90. gadi ir vienīgais laikposms komponistes dzīvē, kad instrumentālā mūzika opusu skaita ziņā tapusi mazāk, nekā kormūzika. Sonātes pirmatskaņojums notiek 1997. gada 23. martā Vāgnera zālē. Komponistes dotajā anotācijā teikts: “Cilvēks lielajā gadu mijā. Aiz muguras zaudētas ilūzijas. Priekšā jaunas cerības un vientulība.” 2021. gadā Maija Einfelde atzīst, ka jau pasen izslēgusi šo sonāti “no saviem apkampieniem”: “Nedabūju izstrādāt, kā būtu gribējusi, bet nav enerģijas atgriezties pie tās.” Sonātes finālā parādās apzīmējums Mesto — un tas dod vēlamās noskaņas norādi. Skumji, melanholiski (šis jēdziens Maijas partitūrās nav rets viesis). “Mēs piedzimstam un pēc tam katru dienu mazliet mirstam,” saka Maija Einfelde.

Orests Silabriedis /LMIC 129/SKANi "Maija EInfelde: Violin sonatas"/