"Jēkabs Graubiņš (1886–1961) bija ne tikai komponists, pedagogs un folkloras pētnieks, bet arī autors pāri pār 2000 publikācijām dažādos preses izdevumos. Kā mūzikas kritiķim viņam bija godavīra un skarba taisnības teicēja slava, taču redzīgā acs un dzirdīgā auss kalpoja ne tikai koncertos un izrādēs – arī diendienā, esot mūziķu un mākslinieku vidū, tapa trāpīgi vērojumi par laikmetu un ļaudīm, to tikumiem un netikumiem, kas ar hronista pamatīgumu 30 gadus tika fiksēti manuskriptā “Mana laika sejas”. Trijās kladēs, kas aptver laiku no 1927. līdz 1957. gadam, aprakstīti notikumi un atgadījumi, portretēti laikabiedri. Trešo kladi kratīšanā konfiscēja čeka, un daudz vērtīgu atmiņu pazuda nebūtībā, tomēr pēc atgriešanās no izsūtījuma Graubiņš saņēmās vēl vienas klades ierīkošanai. Apzinoties, ka daudzi notikumi un raksturojumi ataino negatīvu pieredzi (plašākai publicitātei visi nav nododami pat šodien), Graubiņš deva solījumu nevienam šīs rindas nerādīt līdz pat savai nāvei. Nu ir pagājuši 50 gadi kopš viņa aiziešanas, lielais vairums pieminēto ļaužu arī jau citā saulē, tādēļ, sekojot paša Graubiņa norādēm un tekstā dotajai atļaujai, 2011. gada nogalē pirmoreiz publicējam fragmentus."
Materiālu sakārtoja Ilze Medne, "Mūzikas Saule" Nr. 5/2011
LASĪT