"Aplūkojot Pētera Plakida dzīves un daiļrades ritējumu, viņa pelnīti iegūto latviešu mūzikas klasiķa statusu un radošos sasniegumus, nevar paiet garām 2000. gadā izdotajā Ingrīdas Zemzares un Guntara Pupas grāmatā “Jauno mūzika pēc divdesmit gadiem” izteiktajam jautājumam: “Tad kādēļ – sirms? Kādēļ – rezignēts?” Jeb, citiem vārdiem sakot, kādēļ gandrīz visi Pētera Plakida darbi sarakstīti līdz piecdesmit gadu vecumam, kādēļ divdesmit divu gadu vecumā tapusī “Mūzika klavierēm, stīgu orķestrim un timpāniem” kļuva par komponista daiļrades augstāko virsotni, kurai Plakidis ar citiem darbiem, lai cik profesionāliem un veiksmīgiem, tā arī netika pāri, un kur tieši slēpjas komponista personības iekšējais dramatisms? Jāteic, ka atbildi es esmu atradis, bet ne jau viss vienmēr ir jāraksta publiski."
Armands Znotiņš, "Mūzikas Saule" Nr. 1/2017