Pianists Rihards Plešanovs daudzējādā ziņā atrodas Latvijas muzikālās dzīves dažādo un bagātīgo norišu krustpunktā. Viņam ir draugi, kolēģi un domubiedri, viņš uzstājas kā solists un kamermūziķis, eksperimentē ar džezu un improvizāciju, interesējas par teātri, kino un literatūru, un kā neliela daļa no šīs daudzpusīgās darbības tagad iznācis soloalbums Les Flexibles – konceptuāli pārdomāts, mākslinieciski izteiksmīgs, ar radošu iztēli apveltīts un ar smalku virtuozitāti īstenots ieskaņojums. Šajā salikumā gan dažbrīd kāda skaņzīme vai racionāla struktūra šķiet jau iepriekš pārlieku dzirdēta, bet pārsteigumu un jaunatklāsmes prieka ir daudzkārt vairāk – Plešanovs diskutē ar pianistu Reini Zariņu un ērģelnieci Ivetu Apkalnu par Olivjē Mesiāna un Pētera Vaska skaņdarbu interpretācijas niansēm, izzīmē Imanta Zemzara, Ģerģa Ligeti un Lindas Leimanes faktūru un emociju līknes, iesaistās garākā sarunā ar Edgaru Raginski partitūrā “Maza elektroniskā mūzika”, netiešāk atceras par Džonu Keidžu, bet pavisam atklāti atgādina par Fazilu Saju. Katrs savā mēlē runā Sergejs Timofejevs, Anna Rancāne un Liāna Langa, bet Inga Žolude tiek līdz pat dzejprozai. Ārpus CD maksimālās hronometrāžas paliek Kārlis Auziņš un Kārlis Vērdiņš, Andris Dzenītis un Oskars Herliņš, Marija Luīze Meļķe un Serhijs Žadans, Jannis Ksenakis un Konlons Nankarovs. Tas citai reizei.
Ideja *****
Atskaņojums *****
Baudījums ****
Armands Znotiņš
Mūzikas Saule Nr. 1 (113) 2023
__________________________________
Savienot runāta poētiska teksta interlūdijas ar laikmetīgo mūziku ir oriģināla ideja, turklāt, vismaz šajā gadījumā, ieraksts neatstāj samākslotu iespaidu. Mūzika apjoma ziņā dominē pār runātajiem tekstiem, un subjektīvi tas man ir vairāk pa prātam, jo dzeju labāk uztveru lasot, nevis klausoties. Mūzikas izlase veidota gaumīgi, darbiem kaut kādā mērā ir kopīgas iezīmes, kas it kā veido saistītu, organisku līniju. Iepriecina dažādo latviešu komponistu izvēle. No vienas puses, es tomēr dotu priekšroku atsevišķu autoru ierakstiem, man tas šķistu vēl saliedētāk un organiskāk. No otras puses, albums, manuprāt, ir ļoti personisks, tādējādi attaisnojas Riharda izvēles, var pat teikt – parāda viņa attiecības ar mūziku (ne tikai kā izpildītājam, bet arī kā komponistam). Ieraksti veikti nevainojami no izpildījuma viedokļa, no ieraksta tehniskā viedokļa “Sēņu rapsodijā” pārlieku dominē zemās frekvences. Ir samērā grūti klausīties vienu un to pašu instrumentu vesela albuma garumā – drīzāk pie tā atgriezīšos, lai vienā reizē klausītos atsevišķus darbus. Katrā ziņā Riharda klavierspēle ir izcila. Gaidīšu kādu albumu ar latviešu mūziku – nojaušu, ka mums ir vēl daudz pērļu, kas dzīlēs paslēpušās gaida savus pērļu zvejniekus.
Ideja ****
Atskaņojums *****
Baudījums ***
Oskars Herliņš
Mūzikas Saule Nr. 1 (113) 2023
