Liepājas Simfoniskā orķestra un diriģenta Gunta Kuzmas veiktos latviešu mūzikas ieskaņojumus uztveru kā aicinājumu ārzemju interpretiem ielūkoties vēl nezināmā un nenovērtētā skaņumākslā un atgādinājumu Latvijas auditorijai par pastāvīgi aktualizējamām vērtībām. Uz rezultātiem var cerēt abos aspektos, jo diriģenta spējas mākslinieciskās dramaturģijas izveidē un viņa pārraudzītā orķestra profesionalitāte pilnā mērā izpaužas arī Jurim Karlsonam veltītajā albumā, turpretī paša komponista mūziku spēlē regulāri, tādēļ atkalsastapšanās ar opusiem “El Cid. Dzīves un nāves dejas” un “Jāzepa vīzijas” vēlreiz atspoguļoja šī skaņuraksta bagātīgo fantāziju, orķestrācijas spozmi un formas integritāti. Ne tik vienkārši ar baleta svītu “Antonija #Silmači”, kur vairāki liriskie izvērsumi uzrunā ar emociju dziļumu, bet citkārt mūzikas individualitāte apsīkst, un skaņdarba lasījumā līdz ar to nedaudz apmulst arī diriģents un orķestris. Šoreiz atskaņotāju uzmanības centrā nonākuši ar skatuves mākslu un teātra iecerēm saistīti darbi, bet no Jura Karlsona daiļrades izceļams vēl daudz – tādu pašu gandarījuma sajūtu varētu radīt arī ieraksti abiem klavierkoncertiem, Otrajai simfonijai (tāpat ar klavieru solo), Koncertam klavierēm, čellam, sitaminstrumentiem un orķestrim un Koncertam simfonijai divām klavierēm un orķestrim.
Ideja *****
Atskaņojums ****
Baudījums ****
Armands Znotiņš
Mūzikas Saule Nr. 1 (113) 2023
___________________________________
Jura Karlsona portrets šajā CD ir zīmēts kā vizionāram, un šķiet, ka ‘vīzija’ Karlsona daiļradē veidojas gandrīz kā nošķirami atsevišķs žanrs (citiem tie ir muzikāli momenti, meditācijas, grāmatas čellam, Karlsonam tās ir nakts gaistošās vīzijas), tostarp šajā izdevumā atrodamas divas – “Jāzepa vīzijas” un “Silmaču svītas” pirmajā daļā “Antonija redz vīzijā sevi, rotātu plīvurā”. Un šeit sākas visinteresantākais, proti, šī ieraksta diriģents Guntis Kuzma šo pašu Antonijas tēmu klarnetei solo atskaņoja Operas orķestrī Mārtiņa Ozoliņa vadībā, un iespējams, šī pieredze ļauj viņam pārliecinoši demonstrēt atšķirīgu pieeju orķestra balansa risinājumos un pārdomāt kompozīcijas elementu nozīmību. Antonijas tēmas epilogā skan stīgas plus šķīvis, ko spēlē ar lociņu. Ozoliņam tas ir perkusīvs elements, bet Kuzmam tā ir vides maiņa, stīgu saplūšana ar tik tikko dzirdamu šķīvja vibrāciju, un pāri skan klarnetes solo, varbūt melodija arī nav tik svarīga, jo šķietamais fons (faktūra, tembrs) ir tas, kas izstāsta galveno stāstu. Pilnasinīgā un kaislīgā partitūra var būt izaicinoša katram mūziķim, bet LSO sniegums nelika vilties, orķestra krāsu palete aptver hedonisku līksmību, eksistenciālu dramatismu, un kā pārsteigums – balss solo “Jāzepa vīzijās” atklāj autora nebeidzamo izdomas pasauli, noturot uzmanību līdz pēdējai skaņai.
Ideja *****
Atskaņojums *****
Baudījums *****
Armands Skuķis
Mūzikas Saule Nr. 1 (113) 2023
