LMIC radio

Juris Karlsons: Dzīves un nāves dejas

Ieraksts

2022

Izdošanas datums

10.03.2023

Skaņdarbi

Apraksts

LMIC 148

Diezin vai JURIS KARLSONS (1948) būtu ar vienu teikumu raksturojams gan kā mākslinieks, gan tieši kā mūzikas jomas pārstāvis: viņš ir daudzveidīgs un daudzpusīgs, jaunrades ideju un žanru izvēles ziņā, kā teicam, fleksibls. Arī viegli sakompromitētais atvērts viņam pieskanīgs: blakus (vai apakš) tīri muzikālai iecerei un versijai allaž kāds ārpusmuzikāls pavadonis vai pat režisors. Gan pavisam tieši – ar poētisku tekstu vai skatuvisku darbību saistīts. Gan arī hipotētisks, ne vienmēr priekšplānā jaušams, kā slavenā lādīte ar dubulto dibenu: te koncerta žanra un koncertēšanas idejas lauzums ar īpašām piebildēm, te ļaušanās simfonijas žanra īstā varianta meklējumiem, te visdažādāko instrumentu izvēle un kombinācijas kopspēlē. Galu galā – arī vesels birums visdažādāko miniatūru gan vokālajā jomā, gan instrumentālajā, gan – dabiski – kopā. Viss ir jāizmēģina, jāpārbauda ar paša uztveri. Negribētos pielīmēt kādu vienu raksturtēzi, bet kopskatu varētu riskēt iezīmēt ar mēreni moderns: bez galējībām, taču trendā, nekrītot laukā no latviešu mūzikas paradigmas, bet iezīmējot savu vārdu un burtu.

Šajā albumā iekļautos atšķirīgos skaņdarbus vieno kopēja īpašība: tie saistīti ar skatuvi, ar teātri, tātad citu – vēstošu mākslu. Jā, dažādā veidā un tiešuma vai netiešuma pakāpē, taču rampas gaisma tur ir klāt, nerunājot par to, ka visiem opusiem saknē ir literārie sacerējumi, sākotnējais vēstījums, avota impulss. Un man šķiet, ka komponista paša dotumu klāstā arī ir kāda šķēle teātra, teatrālisma, teatralitātes. Kā katrā no mums. Ar visiem monologiem un dialogiem, ekspozīcijām un fināla mēmajām ainām… Taču, ja reiz skaņradis mums šādu skatījumu, redzējumu piedāvā, tad tur arī ir kāds knifs, kāds īpašs rakurss, kāda slēdzene un atslēga.

JĀNIS TORGĀNS

Kritika

Liepājas Simfoniskā orķestra un diriģenta Gunta Kuzmas veiktos latviešu mūzikas ieskaņojumus uztveru kā aicinājumu ārzemju interpretiem ielūkoties vēl nezināmā un nenovērtētā skaņumākslā un atgādinājumu Latvijas auditorijai par pastāvīgi aktualizējamām vērtībām. Uz rezultātiem var cerēt abos aspektos, jo diriģenta spējas mākslinieciskās dramaturģijas izveidē un viņa pārraudzītā orķestra profesionalitāte pilnā mērā izpaužas arī Jurim Karlsonam veltītajā albumā, turpretī paša komponista mūziku spēlē regulāri, tādēļ atkalsastapšanās ar opusiem “El Cid. Dzīves un nāves dejas” un “Jāzepa vīzijas” vēlreiz atspoguļoja šī skaņuraksta bagātīgo fantāziju, orķestrācijas spozmi un formas integritāti. Ne tik vienkārši ar baleta svītu “Antonija #Silmači”, kur vairāki liriskie izvērsumi uzrunā ar emociju dziļumu, bet citkārt mūzikas individualitāte apsīkst, un skaņdarba lasījumā līdz ar to nedaudz apmulst arī diriģents un orķestris. Šoreiz atskaņotāju uzmanības centrā nonākuši ar skatuves mākslu un teātra iecerēm saistīti darbi, bet no Jura Karlsona daiļrades izceļams vēl daudz – tādu pašu gandarījuma sajūtu varētu radīt arī ieraksti abiem klavierkoncertiem, Otrajai simfonijai (tāpat ar klavieru solo), Koncertam klavierēm, čellam, sitaminstrumentiem un orķestrim un Koncertam simfonijai divām klavierēm un orķestrim.

Ideja *****
Atskaņojums ****
Baudījums ****

Armands Znotiņš
Mūzikas Saule Nr. 1 (113) 2023

___________________________________

Jura Karlsona portrets šajā CD ir zīmēts kā vizionāram, un šķiet, ka ‘vīzija’ Karlsona daiļradē veidojas gandrīz kā nošķirami atsevišķs žanrs (citiem tie ir muzikāli momenti, meditācijas, grāmatas čellam, Karlsonam tās ir nakts gaistošās vīzijas), tostarp šajā izdevumā atrodamas divas  – “Jāzepa vīzijas” un “Silmaču svītas” pirmajā daļā “Antonija redz vīzijā sevi, rotātu plīvurā”. Un šeit sākas visinteresantākais, proti, šī ieraksta diriģents Guntis Kuzma šo pašu Antonijas tēmu klarnetei solo atskaņoja Operas orķestrī Mārtiņa Ozoliņa vadībā, un iespējams, šī pieredze ļauj viņam pārliecinoši demonstrēt atšķirīgu pieeju orķestra balansa risinājumos un pārdomāt kompozīcijas elementu nozīmību. Antonijas tēmas epilogā skan stīgas plus šķīvis, ko spēlē ar lociņu. Ozoliņam tas ir perkusīvs elements, bet Kuzmam tā ir vides maiņa, stīgu saplūšana ar tik tikko dzirdamu šķīvja vibrāciju, un pāri skan klarnetes solo, varbūt melodija arī nav tik svarīga, jo šķietamais fons (faktūra, tembrs) ir tas, kas izstāsta galveno stāstu. Pilnasinīgā un kaislīgā partitūra var būt izaicinoša katram mūziķim, bet LSO sniegums nelika vilties, orķestra krāsu palete aptver hedonisku līksmību, eksistenciālu dramatismu, un kā pārsteigums  – balss solo “Jāzepa vīzijās” atklāj autora nebeidzamo izdomas pasauli, noturot uzmanību līdz pēdējai skaņai.

Ideja *****
Atskaņojums *****
Baudījums *****

Armands Skuķis
Mūzikas Saule Nr. 1 (113) 2023