LMIC radio

Dzimuši 1906. Dārziņš. Ivanovs

Izpildītāji

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris
Reinis Zariņš - klavieres
Andris Poga - diriģents

Sērija

Simtgade

Ieraksts

2015

Izdošanas datums

06.01.2017

Skaņdarbi

Volfgangs Dārziņš

Otrais koncerts klavierēm un orķestrim

Jānis Ivanovs

20. simfonija

Apraksts

LMIC 048

Dārziņš un Ivanovs: līdzības un atšķirības.

1906. gada 25. septembrī Rīgā piedzimst Volfgangs Dārziņš. Viņa tēvs ir Emīls Dārziņš – viens no latviešu iemīļotākajiem komponistiem un ievērojamākajiem mūzikas aprakstniekiem. Dēlam vārds dots par godu Mocartam, kura mūziku Emīls Dārziņš jauneklīgi mīlēja un vīrišķīgi turēja par mākslinieciskās skaidrības avotu.

1906. gada 9. oktobrī Latgales Babru sādžā piedzimst Jānis Ivanovs. Viņa tēvs ir Andrejs Ivanovs – cara armijas dienesta laikā elektrotehniskās lietās iemanījies telegrāfa līnijas darbinieks. Jāņa Ivanova dzīslās līdzīgās daļās plūst latviešu un krievu asinis.


Volfgangs Dārziņš uzaug Rīgā. Kad zēnam četri gadi, traģiskā nāvē uz dzelzceļa sliedēm iet bojā viņa tēvs. Jānis Ivanovs uzaug dzimtajā sādžā un Skrīveros, kur viņa tēvam darbs. Gan šur, gan tur zēns dzīvo visskaistāko ainavu apvidū un Latgalē piedevām vēl arī smeļ no dzīvas tautas mūzikas avotiem.


Pirmā pasaules kara gadus Dārziņš ar māti, Maldoņa ģimnāzijas skolotāju, pavada Ņižņijnovgorodā un Saratovā. Jānis Ivanovs ar vecākiem uzturas Smoļenskā un Vitebskā. Dārziņu ģimene Latvijā atgriežas 1919. gadā, Ivanovu ģimene – 1920. gadā.


Pēc kara – vienā un tajā pašā 1924. gadā – Volfgangs Dārziņš un Jānis Ivanovs kļūst par jaundibinātās Latvijas konservatorijas studentiem. Jānis Ivanovs sāk mācības speciālajā klavierklasē pie Nikolaja Dauges, tomēr nolemj mainīt klavierspēli uz komponēšanu un simfoniskā orķestra diriģēšanu. Volfgangs Dārziņš sāk studijas kā komponists un līdztekus iegūst arī profesionāla pianista izglītību.


Abi jaunekļi absolvē Latvijas profesionālās mūzikas izglītības pamatlicēja, kādreizējā Pēterburgas konservatorijas profesora Jāzepa Vītola kompozīcijas klasi. Citas kompozīcijas klases Latvijā tobrīd vēl nav, un topošie komponisti gūst vācu-krievu skolā balstītu klasisku, konservatīvu, profesionāli nevainojamu, bet ne vienmēr uz jauniem apvāršņiem mudinošu izglītību. Tomēr ir daži, kas pārrauj nacionālromantisma ērto, tautiešiem labi saprotamo ietvaru, un pie šiem dažiem pieder arī Volfgangs Dārziņš un Jānis Ivanovs.


Sabiedrībā mirdzošais, momentāni pamanāmais, vitālais Volfgangs Dārziņš kļūs par latviešu tautasmūzikas organisku iedzīvinātāju profesionālajā mūzikā un ap 40 gadu vecumu būs sava veida latvju Bartoks ar metroritmiskos labirintos veiklus rakstus velkošu roku.


Noslēgtais, atturīgais, savus dvēseles noslēpumus sargājošais Jānis Ivanovs izies caur impresionisma valdzinošajiem lokiem un vēl pirms 40 gadu vecuma kļūs par monumentālu simfoniķi ar eļļas gleznu autora smagos triepienos rūdītu roku.


Šajā albumā iekļautais Volfganga Dārziņa Otrais klavierkoncerts noslēdz komponista jaunības posmu, savukārt Jāņa Ivanova 20. simfonija ir komponista visa dzīves ceļa vainagojums.


Laikā, kad top Dārziņa Otrais klavierkoncerts, Ivanovs raksta Ceturto simfoniju “Atlantīda”, kurā dziļi atbalsojas pasaules tābrīža situācija pirms Otrā pasaules kara. Par šo mūziku Dārziņš, kas pats ir arī trāpīgi un ražīgi rakstošs mūzikas kritiķis, saka – tajā par daudz nāves. Viņa paša koncerts tik gaišs un vitāls, kā reti kas latviešu mūzikā.

Kritika

Born in 1906 is the intriguing title of this release from the Latvian-based Skani label. It was a year of immense significance for Latvian music, witnessing the birth of two of its finest and best -Volfgangs Dārziņš and Jānis Ivanovs. For those encountering these two composers for the first time, I must single out the accompanying liner notes as being extremely informative in the way of biography and context. They point out the many parallels between them. Although both were born in Latvia, they and their families spent the years of the First World War in Russia, both returning to their native country after the cessation of hostilities. Both young men enrolled at the newly established Latvian Conservatory in 1924, studying under the renowned Jāzeps Vītols. Here they gained a conservatively classical grounding in the German-Russian tradition. This did not hold either of them back, and both went on to push the boundaries of the restrictive confines of National Romanticism.
That’s where the similarities end. They were men of totally different temperaments. Dārziņš, son of the composer Emīls Dārziņš (1875-1910), was a dashing type with a passionate love of sports. Ivanovs was reserved and introverted, a man who regarded people with some suspicion. Dārziņš combined the roles of composer, concert pianist, teacher, music critic and, like Bartók, ethnomusicologist. In this latter role he carried out extensive research into his country’s folk music, mapping the distribution of many folksongs. These traditional Latvian elements can be found in his music. Ivanovs remained a staunch symphonist throughout his career, completing twenty in all. Dārziņs emigrated to Germany in 1944, and from there, in 1950, went to live in the United States, where he remained for the rest of his life. He died in Seattle in 1962. Ivanovs was the proverbial home-bird, staying put in Latvia until his death in 1983. Dārziņs’ Piano Concerto No. 2 is an early work, Ivanovs’ Symphony No. 20 came at the end of a long life.
Dārziņš’ early attempts at a piano concerto date from 1934, with a student work performed by him as part of his final exam at the Conservatory. The Piano Concerto No. 2, we have here, was written in 1938 and was premiered by him a year later. I have to say that I rather like it, and it’s a pity it has lain dormant for years. There was a failed attempt to rehabilitate it in the 1970s, but it had to wait until 1986 for its next performance, when pianist Māris Zembergs and the Latvian National Symphony Orchestra did the honours in Riga. The opening movement reveals some exquisite woodwind scoring, warmly impressionistic. The piano enters a few bars in, eloquent, elegant and poised. However, Dārziņš’ aim isn't just to seduce and bewitch the listener with a surfeit of beguiling lyricism, there are moments of intense drama too. The second movement is a theme and variations. For me the ghost of Scriabin hovers over this movement more than the others. There are moments where the music is intensely impassioned and chromatically tortuous. The finale is both animated and forward driven, with the general mood upbeat and convivial.
Ivanovs’ Symphony No. 20 was his last completed work in the genre (Symphony No. 21 remained unfinished at his death and was completed and orchestrated by Juris Karlsons). The 20th was premiered in 1981. It’s cast in four movements, a traditional form the composer thoroughly approved of; all bar four of his symphonies were structured in this way. The work is tragic and deeply personal. He had confided to his wife that this was his requiem. One senses darkness, pain and suffering in the opening movement. Powerful and dramatic, the inner conflicts are almost too difficult to bear. Midway a funeral bell tolls. The Adagio is no less tragic. It's an elegy, where the composer contemplates death. A brief Menuetto follows, with the composer wistfully recalling the days of his youth (Reminiscenca). The imposing finale is impulsive and energy-driven, yet there are some reflective and melancholic quiet sections, which provide some welcome contrast. The tolling bell returns in the closing bars of the subdued ending.
Both works are ideally served by the deeply committed readings and polished ensemble of the Latvian National Symphony Orchestra, under the inspirational direction of Andris Poga. The pianist Reinis Zariņš not only relishes the Concerto’s generous lyricism, but injects plenty of personality into his playing. This is a rewarding release and earns my enthusiastic thumbs-up.

Stephen Greenbank