"LMIC/ “SKANI” izdevis izcilā latviešu vijolnieka Valda Zariņa (1942–2018) dubultalbumu. Tā kā diez vai tuvākajos gados viņa māksla atspoguļosies citos ierakstos, droši vien debatējama ir skaņdarbu izvēle – četri koncerti. Trijos pie diriģenta pults ir līdz A. Nelsonam visharismātiskākais maestro Vasilijs Sinaiskis, kuram s.c. ir milzīgi nopelni latviešu mūzikas atskaņošanā. (Kā advocatus diaboli piebildīšu, ka tolaik spēcīgi bija jūtama vienīgās partijas ideoloģija: katrā programmā jābūt padomju mūzikai). Zariņš un Sinaiskis – ideāli domubiedri, un viņu muzicēšana vienmēr bija emocionāli piesātināta un aizraujošā. Ž. Sibēliusa Koncertā visizteiktāk izpaužas vijolnieka darbības galvenā sfēra – orķestra koncertmeistara darbs. No šī zīmoga atbrīvoties praktiski neiespējami. Salīdz., piem, ungāru izcelsmes čellistu Jānošu Štarkeru, kurš 10 gadus bija Čikāgas orķestra koncertmeistars, pirms pievērsās solista darbībai. Sibēliusa iztulkojums ir korekts, bet diemžēl neko vairāk par vēsturisku faktu neapliecina, atšķirībā no B. Bartoka Otrā koncerta. Tas fiksēts formas apogejā 1976. gadā, un toreiz padomijā šis darbs bija praktiski nepazīstams. Ar savu skanējuma daiļumu, formas loģiku, pārliecinošo dramaturģiju tā joprojām ir īsta interpretācijas pērle, kur arī orķestra spēle ir neparasti izteiksmīga un precīza. V. Zariņš pirmais padomju laikā atskaņoja un ieskaņoja mūsu trimdas skaņraža G. Pones Koncertu ar autoru pie diriģenta pults. Šis skaņdarbs noteikti piesaistīs retumu medniekus, jo ar māksliniecisko kvalitāti ir kā ir. 1959. gadā tapušais Koncerts apliecina komponista amata prasmi, bet nesniedz neko vairāk – mūzika ir visai bezpersoniska un šaubos vai pēc dažām nedēļām to atpazīšu, tāpēc jo nozīmīgāks ir solista veikums. Par šīs programmas otro kulmināciju kļuvis R. Kalsona jau par klasiku kļuvušais Koncerta ieskaņojums 1979. gadā. Tā ir viena no koncertžanra augstākajām virsotnēm un ne tikai Latvijā. Cerams, ka, pateicoties šim albumam, šo lielisko mūziku tikpat iespaidīgā iztulkojumā iepazīs plašāka pasaule."
Ideja ***** Atskaņojums **** (Sibēliuss), ***** (pārējie) Baudījums *****
Juris Griņevičs, "Mūzikas Saule" Nr. 3 (99)/2019
_______________________________________________________________________________
"This 2 CD set is a tribute to the violinist Valdis Zariņš (1942-2018), who died recently. A graduate of the Latvian Conservatoire, he went on to become concertmaster of the Latvian Philharmonic Chamber Orchestra, the Latvian National Symphony Orchestra and the Bergen Philharmonic. Between 1963-1967, he led the Latvian Philharmonic's string quartet. He later went on to teach at the Conservatoire in Riga. He was also a renowned soloist with an outstanding mastery of his instrument and profound interpretive skills, as these valuable aural documents testify. For me, the main focus of interest is CD 2, which is devoted to Latvian music. Neither work I was familiar with, so it's been a voyage of discovery. The recordings were taped between 1976 and 1990, and all are in superb sound.
Sibelius' Violin concerto is a perennial favorite of both violinists and audiences alike. Zariņš view of it has a profound sensitivity to the delicate ebb and flow of the work. When passion is summoned, both soloist and conductor deliver the goods. The lyrical slow movement is eloquently sculpted and fervent in its intensity. In the finale you're in for a white-knuckle ride, such is the heat generated. Bartók's Second was composed in 1937-38, and dedicated to the Hungarian violinist Zoltán Székely. It was premiered the following year in Amsterdam with Székely and the Concertgebouw under the baton of Willem Mengelberg. Zariņš muscular, burnished tone and varied coloristic range suits this work down to the ground. It's a performance of power and passion, with the passages of haunting lyricism well catered for. Sinaisky is with Zariņš all the way, providing admirable support. In both recordings, there's a perfect balance struck between soloist and orchestra.
CD 2 focuses on two Latvian composers. Gundaris Pone left his home country for the States early on in life. He had studied the violin in addition to composition at the University of Minnesota, and his Violin Concerto of 1959 reveals a fluent hand at writing for the instrument. In the 1960s he travelled to Europe, rubbing shoulders with such avant-garde composers as Nono, Ligeti and Boulez, and this had a profound influence on the direction of his own music. Zariņš first performed the Concerto with a piano accompaniment to a private audience in the early 1970s, later in 1983 he gave the public premiere, this time with orchestra. The recording here dates from 1991, and has the composer himself conducting. Cast in three movements, it’s shot through with hints of Bartók and Shostakovich. The first leads in with brash assertiveness, declamatory and animated. The slow movement is elegiac, yet compassionate and longing. The finale opens with a whip crack. The movement bustles along and bristles with unstoppable energy. Pone brings the work to a stunning conclusion with dazzling vitality and vigour.
Romualds Kalsons’ Violin Concerto was dedicated to and premiered by Valdis Zariņš in 1978; this recording came a year later. It's had much success internationally, and is the composer's most popular work. Zariņš must have had great affection for it and kept it in his repertoire. He recorded it again twenty years later with the Latvian National Symphony Orchestra and Terje Mikkelsen for the Simax label. I haven’t heard this later version to make a comparison. Its vitality and dynamism, gleaming sonorities, kaleidoscopic orchestral colours and spectacular orchestration, which fed down from Ādolfs Skulte, Kalson's teacher, go some way to explaining its enduring popularity, especially in Latvia. Its style bears allegiance to Prokofiev, Shostakovich and Khachaturian, seasoned with a peppering of Boris Tchaikovsky. The violin writing reveals a very capable hand, exploiting the violinist's technical arsenal to the full. There are times when the music wallows in grotesquerie, however, I must single out the last movement. Its exotic rhythms, flavoured with multi-hued percussion, are quite seductive.
The two CDs come housed in a beautifully produced, sturdy gatefold. The booklet notes, in English and Latvian, offer a biographical portrait of the artist, and also provide a commentary on the music played. I hope more of Zariņš recordings are made available in the not too distant future."
Stephen Greenbank
___________________________________________________________________________
"Vijolnieka Valda Zariņa ierakstu dubultdiskam ir izcila vēsturiska nozīme – nu jau izaugusi jauna mūziķu, muzikologu, mūzikas klausītāju paaudze, kas viņu nekad nav dzirdējusi uz koncertskatuves, tādēļ šis izdevums dod iespēju uzzināt, kāds īsti bijis viens no 20. gadsimta Latvijas spožākajiem, talantīgākajiem, visdziļāk domājošajiem atskaņotājmāksliniekiem. Un te klausītāji sastopas ar virmojošu emocionalitāti, smalku un trāpīgu mākslinieciskās gaumes izjūtu, skaistu un piepildītu vijoles toni, precīzi kontrolētu radošās domas virzību – visu, kas nepieciešams koncertējošam solistam. Turpat arī liecība par brīnišķīgu darbu ansamblī, par teicamu sapratni ar domubiedriem – saspēlē ar Vasilija Sinaiska vadīto Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri muzikālās frāzes gan vijolnieka un pārējo atskaņojuma dalībnieku dialogā, gan orķestra grupu iekšienē plūst vienlīdz precīzi un tēlaini, tādējādi veidojot arī kopējo interpretācijas jēgu un struktūru. Tas pats attiecināms arī uz Gundara Pones Vijolkoncerta lasījumu paša autora vadībā. Un repertuāra atlase, kur Pones meistardarbs skan līdzās otrai latviešu vijoļkoncerta žanra virsotnei – Romualda Kalsona opusam –, kā arī Žana Sibēliusa un Bēlas Bartoka partitūrām, uzskatāma par vēl vienu būtisku šī albuma vērtību. Šeit reprezentēta žanra evolūcija un atklāti kompozīcijas dārgumi, atkal akcentējot domu par nepieciešamību pēc kaut viena kopīga Gundara Pones skaņdarbu kompaktdiska."
Ideja ***** Atskaņojums ***** Baudījums *****
Armands Znotiņš, "Mūzikas Saule" Nr. 3 (99)/2019
______________________________________________________________________________
"Kā pērnā zāle, kad tai kāds piešāvis sērkociņu, kā malka kamīnā vai kā cigarete tumsā – Valda Zariņa rokās vijole deg! Un deg tā, ka par spīti gadu desmitiem, kas šķir ieraksta tapšanu no šodienas, viņa vijolrokraksts ir tikpat spilgts, it kā būtu ieskaņots aizvakar. Kaut kas suģestējošs saslēdzas Valda Zariņa saspēlē ar Vasilija Sinaiska diriģēto Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, tas reizē temperamentīgs un ar dzelžainu ritma krampi, kā arī fanātisks vārda vislabākajā nozīmē. Manuprāt, vislabāk tas dzirdams Romualda Kalsona Vijolkoncertā, kam Latvijas mūzikā nav neviena tik dzīvīga, nepieradināta un tomēr inteliģenta līdzinieka. Joprojām šķiet, ka šī četrdaļu cikla iespējas nav izsmeltas; varu iedomāties to izskanam uz vēl lielākām skatuvēm vai mazākā sastāvā, un tā fragmentus kā skaņuceliņu filmai. Sibēliusa Vijolkoncertā Valda Zariņa vijoles liesma nedeg mazāk intensīvi, tā dedzina ar sevī koncentrētu, pat personisku spēku. To var sadzirdēt arī Bartoka Otrā vijolkoncerta lēnajā daļā. Gundara Pones Vijolkoncerts parāda ne tikai komponista rokrakstu un diriģenta prasmi, bet arī Valda Zariņa prasmi erudīti pieslēgties šādas stilistiskas koncertam, kurā meistarīgi kompilēts liels dažādu līdzekļu arsenāls: gan tehnikas, gan tembra tēlainība. Pones vadītā orķestra saspēle ar Zariņu gan nesasniedz Sinaiska komunikācijas jutīgumu, tā vairāk lietišķa. Pievienoto vērtību manās acīs ceļ ieskaņojuma vārdiskais ietērps, kas ne tikai ieskicē skaņdarbus un kungu radošās darbības, bet dzīvi pastāsta arī, kā Valdis Zariņš šķērsoja Gauju Valmierā!"
Ideja ***** Atskaņojums **** Baudījums *****
Līva Grīnberga, "Mūzikas Saule" Nr. 3 (99)/2019
