Ziemeļsaule

Izpildītāji

Egīls Šēfers - klarnete

Ieraksts

1997-2009

Skaņdarbi

Imants Zemzaris

"Balss" klarnetei solo

Maija Einfelde

"Skumjās serenādes" ("Trīs dziedājumi mirstošai jūrai")

Pēteris Plakidis

"Veltījums Brāmsam"

Andris Dzenītis

"Arlekīna gars"

Jānis Petraškevičs

"Et la nuit illumina la nuit" ("Un nakts izgaismoja nakti")

Santa Ratniece

"libellules" ("spāres")

Daina Molvika

"Ziemas saule"

Apraksts

LMIC 022

Patiesībā pasaulē par Latviju zina diezgan maz. Ļaudis bieži jauc Latviju ar Lietuvu, Baltijas valstis ar Balkāniem, un nereti ir patiesi pārsteigti uzzinot, ka ir tāda latviešu valoda, kas pie tam nemaz nelīdzinās krievu valodai. Kā krietns latvietis, ceļojot un koncertējot plašajā pasaulē, ar lielu entuziasmu atbildu uz klausītāju, draugu un kolēģu jautājumiem par latviešu kultūru, vēsturi, kā arī manam instrumentam radīto mūziku.

Arī šī kompaktdiska ieskaņošana ir mēģinājums nedaudz vairāk pastāstīt par to, kāda ir mana tauta, tās kultūra, dvēsele. Esmu ļoti laimīgs, ka, būdams mūziķis, varu to darīt, spēlējot tik krāšņu un daudzveidīgu repertuāru. Īpašs prieks man ir par to, ka tāpat kā mans skolotājs Ģirts Pāže, kurš savulaik pirmatskaņojis šajā albumā ietvertos Imanta Zemzara un Maijas Einfeldes darbus, arī es esmu varējis cieši sadarboties ar komponistiem Andri Dzenīti, Jāni Petraškeviču, Mārīti Dombrovsku, Santu Ratnieci.

Šajā ierakstā centos ne tikai parādīt daudzveidīgo latviešu mūsdienu klarnetes repertuāru – no solo līdz pat kvintetam – un to, cik atšķirīga ir skaņražu stilistiskā pieeja šim instrumentam, bet arī vērst uzmanību uz kādu šai mūzikai raksturīgu iezīmi. Ja pieņemam, ka mūzika spēj paust emocijas un raisīt tās klausītājos, tad latviešu mūzikā, šķiet, dominē ilgas pēc kā nepiepildīta. Nebaidīšos teikt – jaušama pat nomāktība un vientulība. Tas īpaši jūtams to komponistu daiļradē, kas auguši, izglītojušies un radoši darbojušies vēl padomju okupācijas laikā. Aizvadītā gadsimta astoņdesmitajos gados sacerētie darbi nereti ir pilni iekšējas smeldzes un sēru, brīvības un neatkarības alku. Vai tāpat kā latviešu tautasdziesmas, par gadsimtiem ilgo apspiestību nestāsta arī latviešu folklorai tik tuvā Imanta Zemzara Balss?

Arī Maijas Einfeldes darbā Skumjās serenādes sāpes par mirstošo Baltijas jūru izteiktas drīzāk kā žēlabas, nevis protests vai prasība. Cenzūras dēļ tolaik nebija iespējams kritizēt padomju varas aktivitātes, tostarp – pārkrievošanas politiku, kas tika īstenota, attīstot Latvijas teritorijā tās ekonomiskajai kapacitātei neatbilstošu rūpniecību, kā darbaspēku iepludinot simtiem tūkstošus krieviski runājošo strādnieku. Liekot klarnetei burbuļot un šalkt kā piesārņotam ūdenim, klaigāt kā naftas aptraipītiem gājputniem, dziedāt sēru dziesmu mirstošajai jūrai, autore runā par šīs piespiedu industrializācijas radīto ekoloģisko katastrofu. Latviešu laikmetīgā mūzika klarnetei.

Tieši ekoloģijas tēma bija viena no pirmajām, ko „perestroikas” laikā drīkstēja publiski apspriest. Un tieši šādi Latvijā aizsākās tas process, kas noveda pie tautas atmodas un dziesmotās revolūcijas, un kulminēja ar valsts neatkarības atgūšanu 1991. gadā. Lai arī Pētera Plakida Veltījums Brāmsam sarakstīts jau cerīgajos deviņdesmitajos, tajā jo spilgti jūtama komponistam piemītošā spēja šiem nospiedošajiem apstākļiem pretstatīt kārtīgu humora, dažkārt pat atklāta sarkasma devu.

Manu laikabiedru, jaunākās paaudzes komponistu agrīnajos darbos jaušami ne tikai divdesmitgadniekiem raksturīgie identitātes meklējumi. Mēs uzaugām valkājot pionieru kaklautus un skolā mācījāmies par komunisma un sociālisma pārākumu un „ideālo” lietu kārtību. Un mēs piedzīvojām šīs vērtību sistēmas totālu sabrukumu – šoku, kas, nenovēršami ietekmēja arī jauno komponistu darbus. Andra Dzenīša Arlekīna gars tam ir spilgts piemērs. Arlekīns no klauna pakāpeniski pārvēršas agresīvā, groteskā, gluži vai šizofrēniskā trakulī. Tam saļimstot, atklājas šīs personības (varbūt paša komponista?) īstenā – pieklusinātā, traģiskā daba, kas izskan basklarnetes balsī.

Savukārt Jānis Petraškevičs savā daiļradē nemitīgi meklē jaunus izteiksmes līdzekļus. Skaņdarba Et la nuit illumina la nuit tapšanas laikā kopā pavadījām neskaitāmas stundas, pētīdami klarnetes alternatīvās tehnikas un to īpatno skanējumu. Šīs smalkās nianses viņu aizvien fascinē. Reiz, jautāts, vai kādu pasāžu nebūtu iespējams pierakstīt nedaudz citādi (tas ir, vieglāk), Jānis atbildēja, ka viņam dažkārt ir svarīgi izjust mūziķa intelektuālo piepūli, nošu teksta rosināto iekšējo diskomfortu.

Arī Santas Ratnieces darbā libellules jaušami jaunas sonorikas meklējumi – te klarnete saplūst vienā veselā ar čella zemajiem un siltajiem toņiem. Neskatoties uz to, ka autore gandrīz pilnībā atsakās no tradicionālās mūzikas valodas, skaņu audumu veidojot no ceturtdaļtoņiem, multifonikām un citām alternatīvām tehnikām, arī šajā 2009. gadā sarakstītajā darbā jūtama jau pieminētā trausli emocionālā, sāpīgā, nebaidos teikt – tautiskā stīga.

Mārītes Dombrovskas opusu vēlējos iekļaut šai albumā ne tikai respektēdams viņas nemainīgo uzticību klarnetei, bet seviški kādas noteiktas muzikālas kvalitātes dēļ. Expromptus smalkās dinamiskās nianses un virtuozās pasāžas klarnetistam ir izaicinājums, tomēr skaņdarbā iezogas arī pa kādam liriskam, īsteni latviski poētiskam posmam, kas, manuprāt, ir jaunās komponistes rokraksta stiprākā puse. Tātad, mums raksturīgā smeldze, izrādās, aizvien vēl ir aktuāla... Tā gan vairs nav kvintesenciāla visas tautas sāpju balss, drīzāk katra atsevišķa sabiedrības locekļa, apjukuša indivīda sauciens pēc atbildes, kas aizpildītu sabrukuma radīto tukšumu.

Albuma noslēgumā, satiekoties ar saviem studiju gadu draugiem un kolēģiem klarnešu kvarteta Contraverso sastāvā, vēlējos ieskaņot kādu visai atšķirīgu darbu – Dainas Molvikas opusu Ziemas saule, kurā izmantotas dažādu klarnetes saimes instrumentu (Mi klarnete, Si klarnete, alta klarnete, bas klarnete) plašās tembrālās un dinamiskās iespējas. Šis skaņdarbs citu vidū izceļas ar izteikti ziemeļnieciski vienkāršu, pat aukstu skanējumu. Komponiste vien uzbur Latvijas ziemas dabas ainavu, te vairs nav ne miņas no smeldzes, tautas vai indivīda ciešanām. Man gribas ticēt, ka arī šodien mūzika, šis visjūtīgākais laikmeta spogulis, nemaldina. Ka ir pienācis dziedināšanas laiks. Laiks, kad savu likteni atkal esam ņēmuši paši savās rokās, kad pagātni neaizmirstam, bet arī nenožēlojam. Laiks, kad ar atvērtu skatu, lepnumu un cerībām varam vērties nākotnē.

Egīls Šēfers