Lūcija Garūta. Svētā mīla

2022

28.04.2023

LMIC 150

Mūzikas pētnieku aprindās Lūciju Garūtu mēdz dēvēt par latviešu Žermēnu Taifēru (Germaine Tailleferre), kas pazīstama kā franču Sešinieka (Les six) komponiste. Atsauce nav nejauša. L. Garūtai jau agrīnos studiju gados bijis sapnis par mūzikas izglītību ārzemēs, īpaši viņu interesēja jaunie vēji, kas pūta no Francijas puses. Pēc studiju gadiem Latvijas Konservatorijā jaunā mūziķe piepildīja sapni ne tikai par mācībām, bet iepazina arī Parīzes koncertdzīvi (1926). Lūcija Garūta studējusi klavierspēli pie ievērojamiem franču mūziķie: Alfrēda Korto (Alfred Cortot) un Izidora Filipa (Isidor Philipp), kurš bijis labs komponista Kloda Debisī (Claude-Achille Debussy) draugs. Instrumentāciju L. Garūta apguva pie komponista, diriģenta un mūzikas kritiķa Pola le Flema (Paul Le Flem). Apmeklējot Parīzi otrreiz (1928), Lūcija Garūta turpināja kompozīcijas studijas Ecole Normale de Musique pie Pola Dikā (Paul Dukas), kura studentu lokā ir tādi komponisti kā Moriss Diriflē (Maurice Duruflé) un Olivjē Mesiāns (Olivier Messiaen).

Lūcija Garūta ir viena no pirmajām komponistēm sievietēm, ar neparastu estētisko redzējumu, kas sakņojas dziļā mīlestībā pret latvisko, bet tajā pašā laikā ar tieksmi pēc pasaulīgas elpas. L. Garūta daudzējādā ziņā latviešu mūzikas vēsturē pirmskara gados bija jau aizpildījusi nozīmīgas lappuses kamermūzikas žanros. Gribētos apgalvot, ka komponistes talants un iespējas, ja vien nesāktos Otrais pasaules karš, būtu ieguvis vismaz Taifēras slavu, iespējams pat vairāk… Bet tā nebija komponistes rūpestība. Šķiet, ka Lūcija Garūta jau agri apzinājās – viņas zemes ceļš ved pie zvaigznēm, kā to skaisti vārdos ietērpusi dzejniece Zenta Mauriņa: “Zvaigžņotā – tā es garā saucu Lūciju Garūtu. Viņas mūzika aizrauj no zemes, tā ceļ zvaigznēm un saulei pretī. Viņas mūzikā ir maiguma spēks, kas šķīstī un skaidro”.

Kristiāna Vaickovska